Ievadvārdi

Ardievas laikmetam nav mūža atmiņu krājums. Avīžraksti, runas un referāti, kas šeit sakopoti, ir atlase no papīru kaudzēm, kuŗas vēl daļēji saglabājušās aizgājušā gadsimta mapēs, kārbās un atvilknēs. Rakstīti Vācijā, Anglijā, Beļģijā un ASV, šie teksti datorā ierakstīti oriģinālversijās, bez grozījumiem. Autora domas, uztvere un vērojumi atbilst attiecīgā laika momentam. Protams, parādot arī zināšanu nepilnības, trimdinieka naivitāti un cerības.

Ja kādreiz taps aptveroša trimdas latviešu gaitu vēsture, pētniekiem būs ļoti daudz “balto plankumu”, jo mūžībā aizgājušie trimdas pamatgrupas locekļi, kuŗi veidoja, vadīja un piedalījās latvieša likteņgaitās svešumā, nav atstājuši pietiekami daudz dokumentāru un personīgu liecību par šiem trimdas “būt vai nebūt” gadu desmitiem.

Vēstures pētniekiem, kā arī mūsu bērniem un mazbērniem, nozīmīgas un interesantas kādreiz varētu būt arī tādas seno notikumu un domu drumstalas, kā šīs Ardievas laikmetam. Internets padara tās pieejamas.

Piederu tai paaudzei, kas dzimusi neatkarīgās Latvijas pirmajos miera gados. Ieguvusi pamatizglītību demokrātiskās un autoritārās Latvijas skolās; audzināta par “mūžīgās Latvijas” bruņiniekiem. Brutālajā totalitārisma un demokrātijas sadursmē jaunekļa vai pusaudža gados iesviesta pasaules konflikta posta lielceļos.

 

Pēckaŗa gados vēl dzīvi un veseli palikušie, mēģinājām ticēt cerībām, ka “nākošo 18. novembri atkal svinēsim brīvajā Latvijā”. Iepriekšējā gadu desmitā bijām pārbaŗoti ar dažāda veida un virziena lozungiem, saukļiem un solījumiem. Mūsu pasaules notikumu uztvere un izpratne vēl bija visai vientiesīga. Tā bija galvenokārt balstīta latviešu skolu mantojumā – skolās atļauto “derīgo grāmatu” vienkāršotajā Latvijas un pasaules vēsturē.

Izglītību turpinājām gan DP nometņu “mazās Latvijas” skolās, gan svešo zemju universitātēs. Pamazām radās iespējas emigrēt uz citām zemēm, kur vajadzēja lētu darba spēku. Izceļojām, strādājām, turpinājām izglītību un darbu Latvijas labā.

Svešumā ir pavadīti daudzi nežēlīgā divdesmitā gadsimta gadu desmiti. Milzīgais technoloģijas progress ir galīgi pārveidojis pasauli un turpinās fantastiskā ātrumā. Arī Latvija ir atguvusi neatkarību, starptautisko atzīšanu un labas iespējas atgriezties brīvo tautu kopējā saimē.

Manas paaudzes mūžs tagad (2001. gadā) gan pieder pie latviešu trimdas mazliet jau apputējušiem archīviem. Mums, diemžēl, nav vairs otrā mūža, ko vēl varētu iesākt un nodzīvot Latvijā, lai arī kā sirds to vēlētos. Laikmets ir aizgājis, paliek atmiņas, darba un rakstu drumstalas, ko atstāt bērniem un mazbērniem – datoru laikmeta tālākveidotājiem.

 

Sirsnīgs paldies kolēģei Kaivai Jansonei no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kas atšifrēja manus ne pārāk skaidros oriģināltekstus un ierakstīja tos datorā, kā arī mazdēlam Kristapam Sprūdžam par viņa palīdzību šī pasākuma īstenošanā. Domu atkārtošanās, nenoķertās kļūdas un nepareizības ir paša autora (Ād. Mārzemietis, Ād. Mārzems) vaina.

Ādolfs Sprūdžs

Čikāgā, 2001. gada martā

Contents | >>