Jaunatne, politika un partijas

Latviešu trimdas jaunatne neinteresējas par politisko cīņu Latvijas brīvības atjaunošanai, tā ir nelabvēlīgi noskaņota partijām un vēl joprojām dzīvo autoritārā režīma ieaudzinātās vadoņa ideoloģijas illūziju pasaulē – tādas domas visai bieži ir lasītas trimdas izdevumos un presē.

Piederēdams tai jauniešu grupai, kam pēdējo Latvijas skolas gadu jau paspēja sapostīt sarkanā migla, gribu šeit izteikt savas, pārrunās dzirdētās un vēstulēs lasītās draugu domas un ceru, ka man reizē izdosies vismaz daļēji atspoguļot viedokli, ko pārstāv tā latviešu trimdas jaunatnes daļa, kas aktīvi seko politiskajām aktualitātēm un gatavojas varbūt jau rīt piedalīties latviešu trimdas politikā.

Sākšu ar autoritārā režīma illūziju pasauli, kuŗā vēl joprojām dzīvojot latviešu jaunatne. Būs tiesa, ka šis laiks jaunatnes uzskatu veidošanā ir atstājis savu zīmogu. Nenoliegšu, ka tas it stipri bija jūtams trimdas pirmajos gados, kad latviešu jaunatne pirmo reizi sāka skatīties vaļējām acīm rietumu kultūras pasaulē. Skolas gadu audzināšana, svinīgo aktu virknes, jūsmīgās valstsvīru runas brīvajā dzimtenē, iegūtais latviskais pašlepnums un pārējo tautu nepazīšana – viss tas jaunatni bija iežūžinājis tādā saldā pārliecībā, ka viss, kas bija Latvijā, bija nevainojams, un, ka latvieši ir ja nu ne gluži pirmā, tad viena no pirmajām kultūras tautām Eiropā noteikti, kas ir raksturīga autoritārā režīma atstātā šovinisma iezīme.

Sekoja iepazīšanās ar rietumu demokrātiju politiskās dzīves principiem, studijas Eiropas, ASV, Kanādas u.c. valstu augstskolās un pašu latviešu trimdas politiskais karuselis.

Un lūk, nebaidīdamās skatīties acīs objektīvai patiesībai, jaunatne sāka savas Latvijas līdzdotās vērtības pārvērtēt! Izsakoties īsi, jaunatne nāca pie atziņām, ka mūsu neatkarības laiks ir bijis vēl daudz par mazu, lai latvieši kultūras, mākslas un zinātņu laukos jau spētu pieveikt vecos Rietumeiropas cietokšņus. Latviskā pašlepnuma čaula nokrita, dodot vietu objektīvi kritiskam vērtējumam. Sabruka arī vēl viena illūzija – illūzija par Latvijas pēdējās valsts formas pareizību un vērtību demokrātiskajā pasaulē, jo gribot, negribot bija jāatzīst, ka mums Latvijā tāda maza diktatūriņa ir bijusi. Kad ārzemju students jautāja – kā jūs Latvijā vēlējāt savus pagasta vecākos – latvietim bija kaunīgi jāklusē vai jāmeklē izvairīga atbilde.

Tai pašā laikā jaunatne lielā nesaprašanā un izbrīnā vēroja mūsu pašu trimdas politisko karuseli, kuŗā vienas puses ekstrēmisti tautiskā jūsmā turpināja skandēt nodeldētus patriotiskus saukļus un pēc pirmā šāviena Korejā nekavējās “pūst latviešu kaŗa taures”, bet otras – ilgus gadus varonīgi cietušies – sacentās bravurīgā mūsu brīvvalsts pēdējā posma un tā vadītāja nokritizēšanā.

Jaunatne, kas lielāko tiesu augusi tieši Latvijas brīvības pēdējos gados, velti gaidīja objektīvu vērtējumu no vecākās paaudzes un nav to sagaidījusi arī vēl šodien. Kad divi strīdās – taisnība vienmēr ir kaut kur vidū, tādēļ, man šķiet, jaunatne arī nepievienojās ne vienam, ne otram virzienam, bet, paliekot vidū, mēģināja izlobīt patiesības graudus no sakarsētās polemikas pelavām.

Vienai daļai jaunatnes strīdi par “bijušajiem laikiem” likās arī kā tāda vecīga dzīvošana pagātnē, ko tā nevērtēja pozitīvi. Jauniešiem, kas bez patriotiska skaļuma savu tēvzemes mīlestību bija pierādījuši kauju ugunīs, šāda spēku izšķiešana savstarpējos ķīviņos šķita vienkārši apgrēcība pret mūsu trimdas jēgu – cīņu par Latvijas brīvības atgūšanu. Šī cīņa taču prasa visu trimdas latviešu vienotu spēku un to kā kategorisku imperatīvu tādejādi saprot un gaida latviešu jaunatne.

Vai jaunatne neinteresējas par latviešu trimdas politiku un politiskajām problēmām nākotnes Latvijā? Ir taisnība, ka politiskajā domāšanā jaunatnei nav cietu pamatu. Tos iegūt viņa vienkārši nav paspējusi, jo laiks tai aizjoņojis gaŗām gan okupāciju duļķainajā rēgā, gan trimdas gadu cīņā par eksistenci. Tādēļ ir laba daļa jaunatnes, kas, dzirdot vārdu “politika”, ironiski nosmīn un atmet ar roku – sak’ tā jau ir tikai tāda “cirkus arēna, kur “kungiem” sacensties daiļrunībā, dalīt ministru posteņus un par tiem plēsties”. Dzīve un vērojumi jaunajās mājvietās tomēr lika šādus uzskatus pamazām revidēt, jo dīvainā kārtā pat vienkāršais melnā darba strādnieks ASV, Kanādā, Anglijā, u.c. aktīvi seko valsts politiskās dzīves notikumiem un dūšīgi stāv par savu partiju, kas viņam šķiet tā labākā. Tādai arī jābūt katra apzinīga demokratijas pilsoņa nostājai, jo viņam ir nevien tiesības, bet valstiskais pienākums tieši piedalīties savas zemes problēmu risināšanā, un netieši – arī valsts dzīves vadīšanā. Pie šīs pareizās politikas izpratnes, manuprāt, pamazām nonāk arī latviešu trimdas jaunatne. Uz to norāda pieaugoša jaunatnes interese par trimdas politiskajām aktualitātēm, aktīvāka līdzdarbošanās latviešu organizācijās un – “last but not least” – ievērojams skaits jauniešu, kas studē politiskās zinātnes un diplomātiju rietumvalstu augstskolās.

Politikas jautājumu apcerot, latviešiem ir jāsaduras ar sāpīgo realitāti, ka mums nav pašreiz savas valsts, kur politiku īstenot. Tādēļ mūsu politikas pirmais mērķis ir – visiem spēkiem censties Latviju darīt atkal brīvu, bet otrais – sagatavoties Latvijas valsts atjaunošanai. Šai darbā arī mēs, jaunie, neiztiksim bez nonicinātās politikas un tās īstenotājām – politiskajām partijām. Tieši jaunajai un vidējai paaudzei politiskā darba smagums būs jāiznes uz saviem pleciem, tādēļ jau tagad jaunatnei ir jāsāk nevien par politiku interesēties, bet pavisam nopietni gatavoties šim grūtajam uzdevumam.

Jaunatnes kritisko nostāju pret politiskajām partijām, kas laikam būs realitāte, man šķiet, var izskaidrot ar plašākas informācijas trūkumu par pašām partijām (kuŗas dažā labā gadījumā jaunatnes izpratnē identificējas gandrīz vai vienīgi ar to vadītājiem), viņu programmām un politisko aktivitāti, kā arī dažu politiķu parādīto neiecietību pret latviešu kaŗavīriem viņu grūtākajos brīžos. Tam varbūt pievienojas klāt arī vēl principiāls iebildums, proti – ieskats, ka kādreizējās Latvijas politiskās partijas slimo ar vecuma nespēku, resp. neatbilst modernās politiskās dzīves prasībām. Vērojumi rietumu demokratiju politiskajā struktūrā latviešiem liek vēlreiz nopietni pārdomāt vai mūsu daudzpartiju sistēma ir pareiza. Rietumu pasaulē politiskās partijas nav kādas iedzīvotāju šķiras, teiksim, namsaimnieku, reprezentanti vien, bet aptveŗ visus tautas slāņus. Dzīvā latviešu partiju darbības atjaunošana rāda, ka mūsu politiskie līderi grib tomēr turēties pie vecās, “pārbaudītās” sistēmas. Bet kas gan būs, ja mūsu partiju skaits atkal drīz pārsniegs divus desmitus un ja vadītāju lomu, pieņemsim, iegūst namsainmieki?

Sevišķi pēdējos mēnešos vērojams īsts augstsprieguma vilnis latviešu trimdas politikā: partijas atjauno darbību, dibinās vienoti bloki un koalīcijas , partijas maina nosaukumus, u.t.t. Bet… Bez informācijas par vīriem, kas šos pasākumus vada un parastajiem saukļiem “mēs cīnīsimies par Latvijas brīvības atjaunošanu un demokratiju”, vairāk nekā “politiska” šais deklarācijās arī neatrast! Vai tad darbības atjaunošanai pamatā nebūtu nekādi konkrēti darba plāni un programmas?

Cik zinu, tad no politiskajām partijām vienīgi sociāldemokrāti ir publicējuši savu politisko platformu, bet arī tās saimnieciskā doktrīna vēl balstās uz Marksa mācību, ko modernā tautsaimniecība jau ielikusi archīvā.

Jaunatne, politika un partijas. Vai šais trīs vārdos neslēpjas zīmīga sakarība un kāds nākotnes redzējums? Ne ķīviņi, ne kādas mandātu medības, nedz arī saldeni-tautiskā jūsmošana šobrīd mums vajadzīga, bet gan Latvijai veltīts entuziastu ideālisms, skaidra sirds, tīras rokas un labas speciālzināšanas. Lai mums visa tā nepietrūktu!

Ad. Sprūdžs

Latvija, 1952. gada jūlijā

 

<< | Contents | >>