Pazemes vīru vidū

Sienas kalendars mainīts jau trešo reizi, kopš mazajā ogļraču pilsētiņā Beļģijas dienvidos sākusi skanēt latviešu valoda. Sākumā tā skanēja tikai dobjos, vīrišķīgos toņos, kad no DP nometņu un beznākotnes dzīves sprosta ārā izkļuvušie jaunekļi un vīri devās pazemē, lai raktu pamatus savai jaunajai dzīvei. Vēlāk tā ieguva jaunu dzīvību un krāšņumu – bija ieradušās ogļraču ģimenes.

Pirmais jaunās dzīves posms bija grūts – vīriem sāpēja malu maliņas, DP nometņu vietā atkal barakas, vajadzību un vēlēšanos simts, bet alga tikai viena.

Cilvēks pierod pie visa un tagad sākuma grūtības jau pieder vēsturei. Vīriem rokas kalējcietas, ik pa divām ģimenēm sava mājiņa , paši un piederīgie apģērbušies pēc gaumes un modes, neaizmirstot arī rezerves kārtas, un dažam labam kabatā arī čeku grāmatiņa.

Tas, protams, nav nācis tik viegli kā izklausās. Medaļas otrā puse ir – celšanās ar rīta ausmu, nogurdinošs, smags, veselību bojātājs darbs pazemē, - vakar un šodien, rīt un parīt. Tā pati pazemes pustumsa, tie paši kaitīgie ogļu putekļi, tas pats apnicīgais darba troksnis, tā pati trulā atmosfēra – tā dienu no dienas.

Ne visi spēja būt kungi par saviem vājuma brīžiem, kuŗu gan laikam nav trūcis nevienam. Daži kļuva par vienas dienas dzīvotājiem, kas strādā, lai nomaksātu parādus. Kad arī to vairs nespēja, devās tai virzienā, kurp doties gribētu visi, ja vien prāts tagad to atļautu.Šodien pelavas aizpūtis lielais vētītājs- cīņa par eksistenci un Chapelles latviešu saimes vārdam kā darba vietās, tā beļģu sabiedrībā laba skaņa.

Blakus smagajam ikdienas darbam, kas prasa pēc labas atpūtas un krietna kaloriju daudzuma, Chapelles latvieši tomēr atraduši laiku arī sabiedriskai rosībai un sporta nodarbībām. Sporta kluba “Rīga” enerģiskā vadītāja Kārļa Ozoliņa ierosmē radusies biblioteka ar apm. 400 grāmatām, kas arvien vēl aug, jo čaklo lasītāju nodevas dod 450-600 franku mēnesī bibliotekas uzturēšanai un jaunu grāmatu iegādei. Sekmīgi darbojas “Rīgas” drāmatiskā kopa Elvīras Skrastiņas vadībā, patīkami atdzīvinot vietējos sarīkojumus. Kaut gan sportistiem urbji, kapļi un lāpstas pirkstus savilkuši līkus un kaulos pēc nedēļas darba nejauks stīvums, gūti labi panākumi basketbolā un volejbolā cīņā ar beļģu vienībām.

Vietējā sadzīvē pavīd pa grēciņam, kas paņēmušies līdz no pirmavota – Vācijas nometnēm, bet tie jau laikam kļuvuši par “bezmaksas pielikumu” trimdas dzīvei un kā tādi arī tiek vērtēti.

Runājot par nākotni, ogļraču balsīs ieskanas rūgtums un ironija, jo nokalpotie klaušu gadi saimnieciskās dzīves konjunktūras dēļ nav devuši solīto brīvību. Vārtus emigrācijai uz citām zemēm atslēgt var tikai laime un zelts, bet – kā jau vienmēr – laimīgo un bagāto procents ir mazs.

Bagātība, kam līdzīgas nav, tomēr mājo arī Chapelles latviešu saimes vidū, tā ir – visjaunākie tautu dēli un meitas, kas ņipri skandina pantiņus mūsu tēvu valodā un aizkustinoši mīļi stāsta

 

 

par to, kas viņi būs, kad izaugs lieli.

Ad. Mārzems

Vairogs (Louvain), 1950. gada No.1 (3) janvāris

<< | Contents | >>