Optimisms un realitātes

Vēstule no Anglijas par EVW aktuālajām problēmām

Pirms diviem gadiem, strādājot par tulku EVW vervēšanas komisijā kādā angļu joslas nometnē, bieži nācās atkārtot darba ministrijas ierēdņa teiktās frazes par EVW pielīdzināšanu angļu strādniekiem darba tiesību un atalgojuma ziņā, par ģimenes novietošanu vienkopus darbā, par drošām izredzēm pēc 1 gada nostrādāšanas izvēlēties darbu pēc spējām un patikas uc. tīri pievilcīgām lietām. Gan jau toreiz bijām pārbaŗoti skaistiem, bet nepildītiem solījumiem mūsu ikdienas uzlabošanai, tomēr gribējās ticēt , ka Westward Ho ir akcija, kuŗas pamatā galvenā kārtā humanitāras dabas motīvi, tādēļ varbūt mazāk pamanījām nevēlēšanos dot skaidras un noteiktas garantijas stāvokļa attīstībai nākotnē.

Latvieši Lielbritānijā grūtā darbā nu jau aizvadījuši 2 gadus un ilgāk. Izkūpējusi no DP sprosta izkļuvušā izsalkušā cilvēka sajūsma, kas radās pirmajās nedēļās, “taukos ceptas desiņas” un pilnus skatlogus ar DP mērauklu vērtējot, pagaisis arī pirmais vilšanās un nepatikas skarbums, ko radīja angļu sadzīves ierašu, dzīves uztveres un mentalitātes mums grūti saprotamās dīvainības un ko pavairoja smagā darbā iegūtās kaulu sāpes, un tā visa vietā pamazām radies nosvērtāks un objektīvāks dzīves un darba apstākļu vērtējums.

Viss lielais tautiešu vairums Lielbritānijā ir fiziska darba strādnieki darba ministrijas atļautajās nozarēs, resp., tajās, kuŗās trūkst britu darbaspēka. Atalgojums ir tāds pat kā angļu strādniekiem un formāli arī darba tiesības līdzīgas, par cik tās neierobežo Vācijā parakstītais darba līgums, darba ministrijas instrukcijas un tās lokālo ierēdņu nostāja. Fiziskais darbs vienmēr un visur bijis smags, tādēļ spriedelēšana par to, vai Anglijā tas smagāks nekā dzimtenē vai kā būtu aizjūŗas zemēs, manuprāt, neattaisnojas, jo vērtējums vienmēr būs vairāk vai mazāk subjektīvs. Un ka bēgļu lielumlielais vairums savās tālākajās trimdas gaitās, vismaz to sākuma periodā, no fiziskā darba izbēgt nevarēs, tas laikam jau kļuvis par aksiomu. Par Angliju runājot, der iegaumēt, ka, piem., lauksaimniecībā diez vai vēl kādā citā zemē būs strādniekiem tik izdevīgas darba laika normas kā šeit.

Strādnieku izpeļņa, protams, mainās atkarībā no darba nozares un paša darba, bet ir pilnīgi objektīvi teikt, ka arī pieticīgas algas nodrošina normālu dzīves standartu un, taupīgi dzīvojot, atļauj arī iekrāt mazumiņu nebaltām dienām. Izdevīgākajā stāvoklī šajā ziņā ir vīrieši – vieninieki, kaut arī tiem jāmaksā lielāks ienākuma nodoklis, jau grūtāk sievietēm, jo tām mazāks atalgojums, bet katrs šiliņš jātaupa prāvāku ģimeņu apgādniekiem, sevišķi tādēļ, ka darba apstākļu dēļ tie bieži vien spiesti dzīvot šķirti no ģimenes, un tas jau tā grūti sabalan-sējamam budžetam nozīmē liekus un sāpīgi jūtamus izdevumus.

Nedaudz taupīgāko tautiešu, sev daudz ko atraudami, ir iekrājuši tik daudz, ka varējuši iepirkt mājas. Trimdas presē tas guvis atzinību kā piemērs latviešu “tikšanai uz augšu”, kas Anglijā esot atkarīga no paša rakstura, centības un neatlaidības. Māju iepirkšana ir apliecinājums par taupību un rakstura stingrību, kas reizē saistās ar lieliem personiskās labklājības upuŗiem aizvadītajā darba periodā un nozīmē atteikšanās sāpes arī nākotnē, jo -lai māju pēc iepirkšanas beidzot varētu saukt par savu, vēl ilgus gadus ik mēnesi jāmaksā daļu maksājumi. Mājas iepirkšana nenozīmē “tikšanu uz augšu”, bet gan tikai dzīvokļa jautājuma atrisināšanu un zināmas materiālas labklājības sasniegšanu, jo, kļūstot par mājas īpašnieku, EVW neatbrīvojas no līguma saistībām.

Ja nevar žēloties par darba grūtumu (tas līdzīgi smags arī citās zemēs) vai atalgojumu un materiālo labklājību (to katrs individs veido atbilstoši savam raksturam un temperamentam), tad daudz skaidrāku stāvokli varētu vēlēties attiecībā uz EVW līguma saistībām un nākotnes izredzēm. Pirmajos Westward Ho akcijas propagandas materiālos bija minēts viens gads kā līguma periods, pēc kuŗa , saskaņā ar rekrūtēšanas ierēdņu izteicieniem, EVW varēs brīvi izvēlēties darba nozari. Bija ari uzsvērta vajadzība pēc kvalificētiem strādniekiem. Neparedzēti sīva bija arodbiedrību pretestība, sevišķi kvalificētu strādnieku nodarbināšanai, un britu darba ministrija šo tekstu bija spiesta grozīt, 1 gada vietā liekot “uz nenoteiktu laiku” , bet kvalificēto strādnieku vajadzību neminot, lai gan tika parādītas algu likmes nekvalificētiem un kvalificētiem strādniekiem. Tādā veidā radās “mīts” par gada līgumu un brīvību pēc tam. Faktiskais stāvoklis izveidojās tāds, ka, pretstatā pārējām imigrācijas zemēm, kas noteikušas līguma saistību periodu uz 1 vai 2 gadiem vai neprasa to nemaz, Lielbritānija ir ieguvusi kontrolētu darba spēku nepopulārām darba nozarēm uz nenoteiktu laiku.

Ja kādam izdotos sakopot stāstus par EVW pieredzi cīkstiņos par piemērotāka darba iegūšanu, taptu EVW stāvokļa un nākotnes izredžu visai krass atspoguļojums, kuŗa virsrakstā varētu likt “Jūs esat EVW, tādēļ…”, jo tā parasti iesākas darba pārvaldes vīru noraidījums, ka arī uz angļiem attiecoties likums par ierobežojumiem darba izvēlē. Šāds likums tiešām ir spēkā, bet tā iespaidīgumu labi raksturo darba ministra Aisaka informācija parlamentā, ka pagājušajā gadā likums praksē piemērots tikai dažos simtos gadījumu, kamēr likumam pakļauto strādnieku skaits sniedzas miljonos.

Ir tiesa, ka niecīgam skaitam EVW – augsti kvalificētiem speciālistiem, zobārstiem, talantīgiem zinātniekiem un izgudrotājiem – ir izdevies atbrīvoties no līguma važām un sākt darbu savā nozarē, taču diez vai šis skaits sasniedz dažus simtus, jo visi jau nevar būt izgudrotāji, zinātnieki un augsti kvalificēti speciālisti, kuŗu dēļ firmas ir gatavas uzņemties cīņu ar darba pārvaldi, lai panāktu viņu atbrīvošanu no līguma saistībām. Tanī pašā laikā gan simti un tūkstoši EVW varētu būt tikpat labi un dažreiz labāki drēbnieki, šuvēji, galdnieki, kalēji, mūrnieki, mechaniķi, šoferi, frizieri, tirdzniecības un kantora darbinieki utt., kā viņu angļu amata brāļi, ja vien viņiem dotu tiesības savu māku un zināšanas attiecīgā darbā parādīt. Tādu tiesību nav šodien un, tā vien liekas, nebūs arī rīt, jo nav vērojamas zīmes, kas liecinātu par arodbiedrību nostājas maiņu vai valdības vēlēšanos nākt ar noteiktu deklarāciju EVW “brīvlaišanas” lietā un tiešām pielīdzināt viņus angļu strādniekiem. Tādēļ daļai Eiropas brīvprātīgo strādnieku, kas nevēlas gadiem ilgi palikt melnā darba strādnieku masā, kuŗa no paaudzes uz paaudzi dzīvo šajā šaurajā interešu lokā, prāts kļūst nemierīgs un meklē atrisinājumu. Un – kā vienmēr – labs padoms ir dārgs.

Adolfs Mārzems

Latvija, 1949. gada jūlijā

<< | Contents | >>