Intelliģence meklē darbu

Kāpēc ārzemju strādniekiem Anglijā grūti avansēt

Laipnos vārdos tverta vēstulīte no NCB (ogļrūpniecības pārvaldes) galvenā mitekļa pavēsta nojausto, bet vēl negaidīto ziņu, ka angļu valodas skolotāja karjēra ogļraču apmācības centrā beidzas pēc nedēļas. “Nožēlojam un pateicamies” – ir šīs vēstulītes esence. Tādu saņem ap 85% no instruktoru kopskaita, jo nolemts EVW ogļračus vairs nerekrutēt.

Vakances linu fabrikā

Sagaidot darba uzteikšanu, esam jau izsūtījuši vēstules uz visām pusēm, lai atrasu jaunu , un nākotnē raugāmies itin paļāvīgi. Gads nu jau nostrādāts Darba ministrijas norādītajā darbā, nodibinājušies kontakti ar angļiem un dažām viņu organizācijām, iepazīta Anglija un daļa tās īpatnību – un svarīgākais – iegūtas jau visai pieņemamas angļu valodas zināšanas. Vai tad nu gluži tā būs, ka šādi “bruņojušies” neatradīsim kādu savai Anglijā iegūtajai “kārtai” piemērotu nodarbošanos! Katrs runājam vairākas valodas, un dažam labam no mums bez biroja prakses vēl arī labas speciālista zināšanas.

NCB vadība gan pūlējusies sagādāt mums kādas cita darba iespējas, taču sekmes niecīgas – dažas vietas lauksaimniecības hosteļu birojos un strādnieku vakances kādā linu fabrikā. Tādēļ katram jārūpējas pašam par sevi.

Katrs izvēlamies savu ceļa mērķi un ar NCB doto brīvbiļeti gribam doties pretī jaunam trimdas gaitu posmam.

Ārpus hosteļu valstības

Vietējā Darba ministrijas nodaļā, kur vēlamies saņemt jaunās dzīves vietas Dm nodaļai adresētu pavadvēstuli, resp., pārcelšanās atļauju, kas EVW, mainot dzīves un darba vietu, oficiāli nepieciešama, mūs pārsteidz norādījums: “Jums jābrauc uz Full-Suttonas izvietošanas nometni, no kurienes jūs novietos darbā.” - “ Bet kāpēc, ja mani radinieki dzīvo tai apgabalā, uz kurieni gribu braukt un kur man izredzes dabūt darbu?” iebilstam mēs. – “ Tādas ir mūsu instrukcijas, un mums tās jāievēro,” – ir nelokāma ierēdņa atbilde. Vēl mazas debates par loģikas trūkumu šādā rīkojumā, tad tukšām rokām un mazu nemieru sirdī atstājam biroju.

Darba devējs izrādās liberālāks un nodod mūsu rokās sociālās apdrošināšanas karti (pēc noteikumiem tā jānosūta uz Darba pārv.) , kas jānodod jaunajam darba devējam darbu sākot vai Darba pārvaldē pieprasot bezdarba pabalstu. Vēl seko izrakstīšanās policijā, kur jāuzdod ceļa mērķis un adrese, un tad dodamies ceļā. Protams, ne uz izvietošanas nometni, kuŗas birokratija un režīms nav labā atmiņā, bet gan uz paša izvēlēto ceļa mērķi Anglijas vidienē – rūpniecības apgabalā.

Katram tagad pašam jādomā un jāgādā par sevi – par apmešanos, uzturu u.c. dzīves nepieciešamībām, jo esam laukā no hosteļu valstības, kas nebija pievilcīga, bet tomēr gādāja par svarīgāko. Šī jaunā problēma laikā, kad nav ne darba , nedz noteiktas dzīves vietas, rada lielus izdevumus, un ietaupītās rezerves brīnumātri izkūst. Un tad parādās vecā sakāmvārda “Bads māca strādāt, aukstums tecēt” patiesība, jo bezdarbnieks tad zaudē lepnumu un “kārtas apziņu”, sākdams strādāt pirmā pieņemamā izdevībā.

Bezdarba karte un pabalsts

Ceļa mērķi sasniedzis, otrā dienā dodos reģistrēties uz policiju. Ir mazliet bažas, ka varētu prasīt Darba pārvaldes pārcelšanās atļauju, kuru neizdevās dabūt , taču iztieku ar bailēm vien. Kad reģistrācijas ieraksts pēc īsas sarunas dabūts, man piekodina paziņot jauno darba vietu un atlaiž. Nu prāts jau mierīgāks, tak vēl nav zināms, kā veiksies darba pārvaldē, kur pirmajā bezdarba dienā jāreģistrējas bezdarba pabalsta saņemšanai.

Tur reģistrējos pie kāda ierēdņa, kuŗu pēc ārējā izskata un manierēm varētu dēvēt par īstu birokratijas iemiesojumu. Sakrauju viņam uz galda veselu gubu dažādu apliecību un ļauju vaļu runas plūdiem. Tam ir iespaids , un mēs vairs nepieskaramies jautājumam par pārcelšanās atļauju, bet drīz vien šķirstam biezu arodu kodifikācijas grāmatu, lai atrastu īsto kodifikācijas numuru manai “ intelliģentā bezdarbnieka profesijai”.

Tas ir sarežģīts uzdevums, visai nozīmīgs “kārtas” privilēģiju paturēšanai, kādēļ mēs mazliet padebatējam. Pēdīgi vienojamies par apzīmējumu “ierēdnis-tulks”. Ar to pirmā reģistrācija galā. Pie cita ierēdņa saņemu bezdarba karti, ar kuŗu 2 reizes nedēļā jāierodas darba pārvaldē uz parakstīšanos, 1 reiz nedēļā saņemot 26 šil. bezdarba pabalstu. To parasti sāk saņemt otrajā bezdarba nedēļā.

Beidzot jādodas pie vīra, kas kārto bezdarbnieku lietas. Arī šeit iepriekš lietotā apliecību un runāšanas taktika izrādās sekmīga, jo ierēdnis neuzstāda “nepatīkamus” jautājumus, bet ķeras pie telefona un sāk man meklēt darbu. Man seja atplaukst, jo jūtu, ka nu sarežģījumi aiz muguras.

Ierēdnis apzvana kādas 6-8 darba vietas, bet panākumu nav. Liek pēc pāris dienām atkal atnākt.

Nu esmu pilntiesīgs bezdarbnieks un ar visu sparu un iespējamiem sakariem sāku meklēt darbu.

Gada nostrādāšana nav devusi nekādas izvēles tiesības darba ziņā, jo Darba pārvaldes ierēdnis man stingri piekodina, ka piekrišanu paša sameklētam darbam dod tikai un vienīgi EVW atļautajās nozarēs.

Ļoti žēl – bet nav vakanču

Pirmais gājiens ved uz kādu hosteli, kur, pēc ziņām no draugiem, tuvākajās dienās atbrīvojas kāda biroja darbinieka vieta. Ziņa izrādās pareiza, bet mani noraida uz hosteļu sabiedrības apgabala pārvaldi, jo hostelis pats biroja darbiniekus nepieņem. Apgabala pārvaldē personāla nodaļas vadītāja, simpātiska jauna dāma laipni “servē” pirmo “sorry, no vacancies”. Drīzumā apgabalā likvidēšot pāris hosteļu, kādēļ esot jārūpējas par pašu darbinieku izvietošanu.

Lasu un atbildu dažiem darba piedāvājumiem vietējos laikrakstos. Nekādas atbildes.

Sāk pienākt pirmās vēstules ar vienādu saturu: “Cīnies pats, vēlam panākumus, bet mūsu pusē nekā solīt nevaram.” Angļu draugi pēc mēneša nogaides izteic pieklājīgu nožēlu, cerību un “ mēs darīsim iespējamo jūsu labā.” Šis “iespējamais”, diemžēl , praktiski rezultējas nullē…

Hosteļu sabiedrības galvenā pārvalde Londonā, kas pārzina hosteļus visā Lielbritānijā, uz darba lūgumu atbild tāpat : “nožēlojam, nav vakanču.” BBC, kur joka pēc izmēģinu laimi, atsūta anketi ar pulka jautājumiem. Izpildu, aizsūtu, atbildē klusums, jo tur vajadzīga visai augsta kvalifikācija, svarīga perfekta krievu valoda, kuras man nav.

Aizeju uz vietējās pilsētas valdes izglītības departamentu, kas rīko dažādus vakara kursus un valodu mācīšanu. Intervija ar atbildīgu departamenta ierēdni, pēc dažām dienām atbilde, ka departaments manus pakalpojumus nevar izmantot. Ieteic mēģināt darba pārvaldes labklājības sekciju. Tur panākumu nekādu .

Pašu ierēdņi bez darba

Aizbraucu uz apgabala lauksaimniecības komiteju, kuŗas pārziņā EVW laukstrādnieku hosteļi. Nav vajadzīgi ne tulki, ne biroja darbinieki, ne angļu valodas skolotāji. Laukstrādniekus gan labprāt pieņem. Vēl manī tomēr dzirkst cerība, kādēļ šo karjēru neizvēlos.

Pagājušas jau pāris nedēļas, kuŗu laikā regulāri apmeklēju arī Darba pārvaldi, vienmēr saņemot to pašu atbildi – nekā jauna. Kādas pāris reizes ierēdnis atgādina manas kontrakta saistības strādāt jebkuru darbu, taču nav šai virzienā pārāk uzstājīgs, jo viņam šķiet neērti savas “kārtas” cilvēku likt pie “melniem darbiem”. Gan arī fiziska darba strādniekiem izvēles iespēja ļoti maza – gandrīz vai vienīgā nozare, kur darbu dabūt viegli, ir lauksaimniecība. Daļēji arī ķieģeļu un cementa rūpniecība, kur visai smags darbs un pieticīgs atalgojums.

Tuvējo pilsētu darba pārvaldēs, kuŗas apmeklēju, aina līdzīga – nav vakanču. Vienā no tām bezdarbnieku sarakstā atrodu pāris bij. kollēgas, kas tikpat nesekmīgi kā es. Ierēdnis piebilst, ka viņiem patreiz vēl labs skaits angļu ierēdņu bez darba un tiem, protams, prioritātes tiesības.

Apelācija pie AO

Dm Appointments Office ir iestāde lielākajos Anglijas centros, kas reģistrē un gādā darbu inteliģentajām profesijām un ierēdņiem. No bij. darba devēja izprasījām zīmi, ka esam tiesīgi šai iestādē reģistrēties. Pieteicoties reģistrācijai, tam bija sava nozīme, jo Appointments Office EVW parasti nereģistrē. Pēc reģistrācijas papīru iesniegšanas seko intervija, un pēc tās darbinieka vārds pilntiesīgi nogulstas līdzās tūkstošiem citu, lai gaidītu laimīgo izdevību.

Atmosfaira šai iestādē pilnīgi pretstatā parastajām darba pārvaldēm. Darba pārvaldes telpas arvien pilnas skaļu, nevīžīgi un bieži vien arī netīri ģērbtu strādnieku, grīda pielāčota dubļiem un piemētāta cigarešu galiem, gaiss “biezs”, ierēdņi strupi un nelaipni. App. Office telpas tīras, apmeklētāju maz, tie visi klusi un solīdi, ierēdņi laipni un pieklājīgi. Bez šīs ārējo iespaidu starpības ir vēl kāda cita, faktiska izšķirība, proti, - Darba pārvalde bezdarbniekam darbu sagādā dažās nedēļās, kamēr App. Office ar labām cerībām gaidītājus baŗo mēnešiem.

Manus papīrus reģistrācijai App. Office gan pieņem, bet atkārtoti lūgumi dēļ intervijas dažu nedēļu laikā rezultējas atbildē: “ Jūsu lieta tiek vēl apstrādāta un apsvērta.”

To “apstrādā un apsver” arī vēl šodien. Pāris kollēgu tikuši arī līdz intervijas stadijai, taču arī viņiem atbilde – “mēs darīsim iespējamo” – bijusi labākais sasniegums.

No 30 uz 3 mārciņām

Saņēmu ziņas, ka daži kollēgas jau kļuvuši par fiziska darba strādniekiem tuneļu būvē, hosteļos un tekstilfabrikās. Kāds igaunis, kam darba meklēšanā veicies līdzīgi man, strādā nakts maiņā tekstilfabrikā par krietni mazāku algu un pukojas, ka nav to darījis jau sākumā, jo bezdarba periodā (apm. 4 nedēļas) izdevis visus ietaupījumus.

“Kad šeit iebraucu, man bija 30 mārciņas. Tagad pēc nedēļas nostrādāšanas man makā ir 2 mārciņas un mazliet sīknaudas,” viņš raksta. Šī skarbā realitāte ir katra bezdarbnieka rēgs.

Arī es sāku savu “sabiedrisko domu” pieradināt pie fiziska darba iespējām un pētu darba apstākļus dažādās darba vietās. Kādā slimnīcā, kur tie ir labi, maniem atkārtotiem mēģinājumiem kļūt par ” porteru” nav sekmju. Tekstilfabrikā , kuŗā samērā laba izpeļņa, nav brīvu vietu. Darba pārvaldes ierēdnis nesaistoši min ķieģelnīcu, bet es izliekos to nedzirdējis un izsaku vēlēšanos vēl pacīnīties, kam viņš piekrīt.

Jau pagājušas piecas nedēļas un bez šeit pieminētajiem zīmīgajiem gadījumiem esmu saņēmis vēl labu porciju “sorry, no vacancies”.

Lepnums dod vietu realitātei

Pēdīgi darba pārvalde min pirmo konkrēto darba iespēju – tulka vietu cementa fabrikā, kas nodarbina arī EVW , kuŗu tad arī steidzīgi pieņemu. Bezdarba perioda sākumā šī darba negatīvo īpašību dēļ to nebūtu darījis, bet nu viss “lepnums” vējā.

Ziņas par bij. kollēgām liecina, ka tikai mazs procents varējis noturēties savā “kārtā” , vairumam ieplūstot atpakaļ lielajā EVW melnā darba darītāju masā.

5 nedēļu ilgais bezdarba periods ir devis ieskatu kādā EVW dzīves maz apcerētā epizodē, ko esmu centies sniegt NA lasītājiem. Šim tēlojumam, protams, nav pretenziju uz apstākļu vispārināšanu, jo citā apgabalā un pie citiem priekšnoteikumiem notikumu gaita var būt atšķirīga.

Nobeigumā vēl gribu piebilst, ka, neraugoties uz grūtībām un neveiksmēm, kādas šeit Anglijā ir un būs jāpieredz, noteikti nevēlējos atgriezties Vācijas beztiesīgajā nedrošībā, lai padotos miglainām tālākās emigrācijas gaidām. Svešniecības maizei visās zemēs garoza cieta.

Ad. Mārzems

Nedēļas Apskats (Detmold), 1949. gada 4. februārī

<< | Contents| >>