Latvietības mozaīka un princips –

“Audiatur et altera pars”

Mans nolūks nebūs nodarboties ar formulējumu un definīciju meklēšanu par to, “kas ir latvietis” un “kas ir latvietība”, - par šīm problēmām lai šķēpus lauž latviešu filozofi, sociologi un latviskās dzīves ceļa rādītāji. Šādu teorētisku prātojumu vietā mēģināsim saskatīt, kāda ir lielā latviskās dzīves dažādība un tās neskaitāmās variācijas, kādas ir atrodamas reālajā latvietības pasaulē. Kā visas šīs dažādās latvietības izpausmes veido to raibo mozaīku, kas ir šodienas īstenība latviešu sabiedrībai, kuŗa dzīvo brīvajā pasaulē. Kā dotajā situācijā panākt to, lai mūsu visu kopīgais mērķis – latviešu tautas pastāvēšana un pašnoteikšanās tiesību atgūšana – tiktu optimāli sekmēts ar iespējami labāko sadarbību visu mūsu starpā?

Cilvēks jau nav eņģelis. Arī latvietis šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Mums visiem ir kā labās, tā arī sliktās īpašības. Sadzīvē tās dažkārt izpaužas visai spilgti. Tas arī nav nekas jauns. Paklausīsimies, ko liecina kāda sena latviešu tautasdziesma:

Stiprais pēra vārgulīti,

Gudrais muļķi izzoboja;

Bagāts moka nabadziņu,

Sliņķis čaklu niecināja.

Mēs visi neesam vienādi stipri, vienādi gudri, bagāti un čakli vai vienādi slinki. Mums visiem var būt ļoti atšķirīga lietu uztvere, atšķirīgi pasaules uzskati – katram “sava” taisnība. Mums visiem tomēr ir jāmēģina sadzīvot un sadarboties tā, lai, Raiņa vārdiem runājot, “lielais darbs uz priekšu tiek.” Darbs virzās uz priekšu tad, ja darba darītāji cits citu uzklausa, atbalsta, respektē un sadarbojas. Vecais latīņu princips – “audiatur et altera parts” (lai arī otrā puse tiktu uzklausīta) tādēļ ir ietverts šī raksta virsrakstā.

Šodienas raibā latvietības mozaīka, kuras piemēri atrodami visās brīvās pasaules zemēs, kur dzīvo latvieši un viņu pēcnācēji, ir radusies lielās latviešu bēgļu izklīšanas rezultātā.

Pēc otrā pasaules kara DP nometnēs vairākus gadus pastāvēja tā sauktā mazā Latvija. Ne jau visās, bet daudzās pārvietoto personu jeb DP nometnēs un arī ārpus tām, latviešiem bija iespēja diezgan brīvi un neatkarīgi organizēt un veidot savu ikdienas un sabiedrisko dzīvi, kā tādos mazos latviešu pagastos un mazpilsētās. Mums bija savas skolas un pat universitāte, savi teātri un pat opera, savi lokālie runas vīri un priekšnieki, kā arī demokrātiski vēlēta centrālā vadība. Kaut arī lielajai daļai šīs “mazās Latvijas” “pavalstnieku” toreiz nebija nekādu lielo pasaulīgās mantas kalnu un vēderi bieži vien bija visai patukši, latviskā dzīve – latvietība ziedēja un plauka. Protams, ar visām neizbēgamajām sadursmēm un ķīviņiem kā ikdienas sadzīvē, tā arī politiskās darbošanās laukā. Toreiz gan bijām vienprātīgi pārliecināti, ka mums tikai laiciņu jāpaciešas un jāpagaida, līdz kamēr sabiedrotie nokārtos lietas ar krieviem, un tad mēs mierīgi varēsim atgriezties mājās. Valsts svētku runu teicēji neizbēgami pirmajos pēckara gados nobeidza savas runas ar optimistisko – “ nākošo 18. novembri svinēsim mājās!”. Ikdienas dzīvē latvietības moments vairākumam bija dominējošais un, atskaitot jaukto laulību situācijas, latviešu bēgļu ģimenēm nebija nekādu redzamu grūtību savus bērnus audzināt par latviešiem, gandrīz tāpat kā Latvijā. Latviešu trimdas pamatskolas un ģimnāzijas darbojās ļoti sekmīgi un efektīgi. Tā paaudze, kas latviešu izglītību vēl paspēja baudīt “mazās Latvijas” skolās, pasaulē izgāja ar visai stiprām latvietības bruņām apkalta. Mūsu šīsdienas sabiedriskās dzīves vadītāji lielā mērā pieder pie šīs “mazās Latvijas” pusaudžu un bērnu paaudzēm.

Gadi pagāja, mēs turpinājām cerēt un gaidīt, bet pasaules lielās politiskās dzirnavas neizmala mums ceļu uz mājām. Pienāca lielās izklīšanas laiks, kad trimdas latvieši sāka izceļot gan darbos uz Angliju, gan Kanādu, gan Dienvidameriku, gan Austrāliju un beidzot arī uz ASV. “Mazā Latvija” saruka un pajuka. Bija jau arī diskusijas un mēģinājumi rosināt latviešu izceļošanu koncentrētā veidā uz kādu noteiktu emigrācijas zemi vai salu, kas atļautu paturēt organizētu latviešu sabiedrības struktūru, taču no tiem nekas reāls nesanāca. Sākās jauns posms latviešu trimdas dzīvē – cīņa par eksistenci un maizes kumosu sev un piederīgajiem svešo zemju laukos un pilsētās. Šeit vairs nebija UNRA’s un IRO apgādes ar pajumti, drēbēm un uzturu, par visu vajadzēja gādāt atkal pašiem. Pilnīgi svešos dzīves apstākļos, bez valodu prasmes, bez vietējās mentalitātes un dzīves paražu izpratnes. Latviešu iedzimtais dzīves sīkstums un darba tikums tomēr palīdzēja pārvarēt šīs sākuma grūtības, un jau drīz vien mēs lasījām par latviešu labklājības augšanu un viņu bērnu lieliskajām sekmēm mītnes zemju skolās un universitātēs. Noorganizējās latviešu draudzes, lokālās biedrības un centrālās organizācijas; atjaunojās un darbu atsāka latviešu laikraksti un žurnāli, nodibinājās jauni; atkal darbojās teātru kopas un koncertu turnejas. To visu īsā laikā spēja radīt tās latviešu paaudzes, kas bija stāvējušas pie Latvijas valsts šūpuļa, kas savus brieduma gadus bija baudījušas neatkarīgajā Latvijā. Viņi un viņu jaunākie brāļi un māsas izveidoja to latvietības organizatorisko struktūru brīvajā pasaulē, kas savā pamatveidojumā pastāv arī vēl šodien, vairāk nekā četrdesmit gadus pēc Latvijas atstāšanas. Gandrīz divus neatkarīgās Latvijas valsts mūžus.

Balstoties galvenokārt uz personīgiem vērojumiem dažādās latviešu trimdas jeb emigrācijas zemēs, gribas konstatēt, ka visumā latvieši kā ieceļotāju grupa ilgajā gadu tecējumā ir diezgan sekmīgi uzturējusi dzīvus svarīgos pamatelementus latvietības tālākpastāvēšanai svešumā. Joprojām eksistē stipra latviskās kopības apziņa, kas izpaužas efektīvā organizatoriskā uzbūvē un darbā; latviešu valoda joprojām tiek uzskatīta un daļēji arī kopta kā latvietības pamatelements; svešuma latvieši joprojām jūtas cieši saistīti ar latviešu tautu Latvijā un tās likteni.

“Mazās Latvijas” laikā latvietība bija pati par sevi saprotama lieta – nevienam nebija vajadzības jeb – pareizāk sakot – neienāca prātā runāt par “latvietības saglabāšanu”, jo latvietība tika ikdienā dzīvota. Bērni un jaunieši galvenos latvietības elementus – valodu, kopīgo vēsturiskās pieredzes mantojumu, latviskās dzīves ziņu un paražas – uzsūca sevī tīri vai automātiski. Svešajai, ārzemnieciskajai videi toreiz bija samērā maza ietekme. Vecākiem nebija nekādu šaubu par to, ka viņu bērni aug par latviešiem.

Šāda pārliecība, pēc maniem vērojumiem, turpinājās visai ilgu laiku arī jaunajās latviešu aizokeāna mītnes zemēs. Lai iespējami ātri nodrošinātu ģimenei materiālo labklājību un bērniem labu izglītību, vecāki ar pilnu jaudu metās dubultdarbos, bet brīvajās stundās aktīvi būvēja sabiedriskos namus un organizēja darbu Latvijas labā. Bērnu audzināšanai un latvietības elementu, īpaši valodas, sistemātiskai kopšanai un tālākveidošanai atlika ļoti maz laika.

Latviešu organizācijās un presē par to arī neko daudz nerunāja, jo bija pieņēmums, ka pie mums “viss ir vislabākajā kārtībā”. Vecmāmiņas un vectētiņi gan centās stāstīt par latviešu pasaku ganiņu, kas uzvarējis pašu velnu, taču viņu balsis ne vienmēr spēja sacensties ar jaunās pasaules daudzveidīgajiem brīnumiem. Šie brīnumi bija arī daudz spilgtāki un interesantāki par glītrakstīšanas vai gramatikas stundām latviešu sestdienas skolā, ja uz to vispār bija iespēja un laiks aizbraukt. Un kādēļ gan tāda latviešu valoda būtu jāmācās? Kāds man no tās būs labums? Šāda pieeja latvietības jautājumam bija realitāte piecdesmitajos un arī vēl sešdesmitajos gados.

Lielās sociālās pārmaiņas un saviļņojumi, kas pārstaigāja Ameriku un pārējo pasauli sešdesmito gadu otrajā pusē un septiņdesmito gadu sākumā, īpaši etnisko grupu tautiskā atmoda, nepalika bez iespaida arī latviešu sabiedrībā. Sākās apzināta latviskās identitātes meklēšana un latvisko vērtību apzināšanās jaunajā paaudzē. Nozīmīgu lomu arvien vairāk sāka iegūt arī pieaugošās iespējas apciemot Rīgu, kas deva spēcīgus emocionālos impulsus ne vien tikai jauniešiem, bet arī “pazudušajai” vidējai paaudzei. Latvijas šodienas piedzīvojums un pārdzīvojums lika viņiem no jauna pārdomāt savas individuālās saites ar tautu Latvijā. Dažs labs jaunietis un arī vidējās paaudzes piederīgais pēc Latvijas apciemojuma kļuva par it kā jaunpiedzimušu, dedzīgu latvieti. Tieši saskarsmē ar nekad dzīvē neredzētiem radiem Latvijas reālajos dzīves apstākļos, kur latvietība ik brīdi cīnās par savām pastāvēšanas un zelšanas tiesībām, kontakti ar dzīvo latviešu tautu un tās iespaidīgajiem kultūras sasniegumiem, pieredze ar svešinieku uzspiestā režīma varas izpausmēm – visi šie pārdzīvojumi daudziem ir likuši spītībā atkal sasliet savas latviskās spuras. Sasliet tās un paturēt saslietas.

Kāda tad nu izskatās latvietības aina, kas patlaban eksistē dažādajās latviešu trimdas zemēs?

Aizgājušos gadu desmitos sākotnējā trimdas pamatgrupa – tie, kas uzcēla un vadīja “mazo Latviju” un vēlāk noorganizēja pašreizējo latvietības struktūru, šie veterāni jau atdusas smilšu kalniņā. Viņu tuvākie līdzstrādnieki un pēcteči – tie, kas savus brieduma gadus bija piedzīvojuši vēl neatkarīgās Latvijas laikā, šie septiņdesmitgadnieki arī jau noiet no aktīvās trimdas latviešu darbošanās skatuves. Mūsu grupa nav vairs tik liela un stipra savā latvietībā, kāda tā bija pirms dažiem gadu desmitiem. Asimilācijas dzirnavas imigrācijas zemēs laika tecējumā ir samalušas daudzus potenciālus latvietības vērtību tālāknesējus un viņu pēcnācējus. Ir, protams, ģeogrāfiskas atšķirības šajā latvietības zaudēšanas procesā. Anglo-sakšu zemēs jaunajā pasaulē, kur lielā mērā ir dominējusi “kausējamā katla” mentalitāte, nav bijis grūtību īsā laikā “pārvērsties” par amerikāni, kanādieti un austrālieti. Daudzos gadījumos un dažādās efektivitātes pakāpēs tas tā arī noticis. Mazliet citādāka situācija ir valdījusi vecajās Eiropas kultūras zemēs, kur tautības maiņa nav bijusi tik viegli izdarāma. Latvietības saglabāšanas process tādēļ šādos apstākļos tur ir bijis varbūt vieglāks, jo vietējās pamattautas nav gluži tik nadzīgi ņēmušās latviešus “nacionalizēt” kā Amerikā. Ikviena mītnes zeme un tās pamatiedzīvotāji, protams, ir atstājuši iespaidu uz šajā zemē dzīvojošo latviešu un īpaši uz viņu pēcnācēju mentalitāti, valodu, paražām un dzīvesveidu, politikas izpratni utt. Tādēļ mēs vairs nevaram gluži teikt, ka latvietība dažādās brīvās pasaules valstīs dzīvojošiem latviešiem ir visur tā pati un pilnīgi vienāda. Tā atšķiras gan valodas, gan mentalitātes, gan dzīves paražu ziņā. Daudzi dzīvo jau it kā divās kultūrās. Jaunajā paaudzē simtprocentīgā latvietība eksistē reti.

Iesāksim ar pazudušajiem latviešiem.

Šajā grupā ieskaitīsim tās ģimenes un viņu pēcnācējus, kas gadu tecējumā no latviešu sabiedrības ir aizgājuši un par latvietības problēmām neinteresējas. Ne visi viņi ir absolūti pazuduši arī latviešu tautai vai iespējamam darbam latvietības labā. Dažs labs varbūt klusībā veic lielu darbu; citu varbūt neinteresē organizētās latviešu sabiedrības izdarības un aktivitātes. Katrā ziņā, visus šīs grupas locekļus nevar “norakstīt zaudējumos”, jo potenciāls – kā intelektuālais, tā materiālais – šajā grupā slēpjas liels. Latvietības interešu un nākotnes labā būtu jāmēģina rast jaunus spēkus, kas nāktu no šīs grupas locekļu vidus. Viens otrs no “pazudušo latviešu” pēcnācējiem var atrast un IR atradis ceļu uz latvisko identitāti un latvietības vērtību iepazīšanu. Ir tādi “atdzimušie latvieši” ne vien starp jauniešiem, bet arī starp vidējās paaudzes piederīgajiem. Šis ceļš atpakaļ uz latvietību nav viegls un rozēm kaisīts, tas prasa daudz spēka un garīgas izturības no ikviena, kas to uzsāk.Īpaši svarīga un nozīmīga šādos gadījumos ir to aktīvo latviešu, kas satiekas ar šādiem latvietības ceļa meklētājiem, smalkjūtība, takts un individuālās situācijas izpratne. Mums ir jāapzinās pavisam nopietni, ka mūsu ir ļoti, ļoti maz. Katrs latvietis tādēļ mums ir ļoti, ļoti svarīgs. Mūsu situācijai ir ne tikai traģisma, bet vienreizības elements. Mēs pasaulē tiešām esam “pēdējais simts”, dzejnieka Valža Krāslavieša vārdiem runājot. Mēs tādēļ nevaram atļauties ar izšķērdību atraidīt tos, kas gribētu mums piebiedroties.

Otro lielāko grupu varētu saukt par kluso vairākuma jeb pasīvajiem latviešiem.

Šajā grupā varētu ieskaitīt tos latviešus un viņu pēcnācējus, kas vada savas dzīves kā labi iekārtojušies mītnes zemju pilsoņi, nenoliedzot savas latviskās saknes un latvietības mantojumu, bet kuru līdzdalība latviskajos pasākumos labākajā gadījumā nesniedzas daudz tālāk par pasīvu piederēšanu kādai latviešu draudzei vai lielākai organizācijai vārda pēc un kādu paretu latviešu lielsarīkojumu apmeklēšanu. Informācija par to, kas notiek latviešu sabiedriski politiskajās izdarībās, kādi jaunumi latviešu kultūras dzīvē, literatūrā un mākslā, šajā grupā visumā ir ļoti virspusēja un nepilnīga. Parasti un bieži vienīgais latviskās informācijas avots šīs grupas locekļiem ir vietējais latviešu laikraksts, kura ziņojumiem un paustajiem viedokļiem parasti tiek piešķirta liela ticamība un autoritāte. Pasīvajiem latviešiem nav plašākas informācijas bāzes, kas viņiem dotu iespēju novērtēt netikumus latvietības jomā ar kritiskāku skatu. Tikai retais no viņiem atrod laiku un interesi sekot t.s. trimdas politikai. Viņu ikdienā jau stipri vien dominē mītnes zemes valoda un citi nelatviskie elementi. Latviešu valodā, ja tā tiek lietota, ir vērojama stipra svešās valodas ietekme un aizņēmumi. Viņu latviskās sabiedrības loks un kontakti parasti nesniedzas daudz tālāk par tuvāko radu un draugu saimi. Šīs grupas dzīves centrā galvenokārt ir centieni pēc panākumiem mītnes zemes sabiedrībā, kas “pasīvajiem latviešiem” tāpat kā “pazudušajiem latviešiem” ir kļuvusi par primāro sabiedrību ar tieksmi uz ekskluzivitāti. Šī primārā sabiedrība arī paņem pasīvo latviešu brīvos brīžus. Latvietības vērtību pievilcība un vienreizīgums viņiem paliek lielā mērā neiepazīti, nesaprasti un sveši. Un to, ko nepazīst, ir grūti iemīlēt. Lielākā daļa pasīvo latviešu vairs nav nekādi trimdinieki, viņi ir kļuvuši par latviskas izcelsmes imigrantiem, kuriem eksistē vairs tikai pagrūti identificējamas saites ar latvietību, bet individuāli izjustās, personīgās vajadzības pēc dzīvās saskares ar to vairs nav. Pasīvie latvieši ir vai nu daļēji, vai pilnīgi asimilējušies, un latvietība viņu dzīvē eksistē kā tāds pagātnes un atmiņu elements, bet gados jaunākajiem – kā tāds mistisks, īsti nesaprotams sentiments. Zināmos gadījumos ir iespējams pasīvajos latviešos atmodināt kādu latvisku balsi, iegūt kādu atbalstu konkrētam latvietības pasākumam, bet visumā šīs grupas locekļi itin viegli var kļūt par “pazudušajiem latviešiem”. Šādu varbūtību būtu iespējams aizkavēt ar efektīgu “latvietības misijas” darbu no aktīvo latviešu puses.

Tie, kas svešumā apsēj un kopj latvietības laukus, ir aktīvie latvieši.

Salīdzinājumā ar brīvajā pasaulē dzīvojošo latviešu kopskaitu ir grūti minēt, cik īstenībā liela ir aktīvo latviešu grupa. Manā vērtējumā tā droši vien ir krietni mazāka par divām tikko minētajām grupām. Optimistiski vērtējot, šajā grupā no latviešu kopskaita varbūt varētu ieskaitīt katru desmito vai divpadsmito pieaugušo latvietī. Un tas tā būtu, ja jēdzienu “aktīvais” latvietis lietotu visai plaši un augstsirdīgi. Būsim tādi un ieskaitīsim aktīvajos latviešos ne vien tos simtus un tūkstošus dažādu zemju lokālo un centrālo organizāciju darbinieku, draudžu, latviskās izglītības, nometņu un dažādu sanāksmju vadītājus, dziesmu svētku un citu lielsarīkojumu organizētājus un darbiniekus utt., bez kuriem latviskās aktivitātes apklustu pavisam ātri, bet arī tos citus tūkstošus, kuru personīgais ieguldījums varbūt ir visai minimāls, bet kuri tomēr palīdz veidot “masas”. Dziesmu svētkiem ir nepieciešami ne tikai koristi, diriģenti un svētku organizētāji, bet arī skatītāji; skolām un nometnēm ir vajadzīgi ne tikai bērni un jaunieši, skolotāji, lektori un audzinātāji, bet arī materiālā atbalsta devēji; laikrakstiem, žurnāliem un grāmatām eksistenci nevar nodrošināt tikai izdevēji, redaktori un autori – ir vajadzīgi arī abonenti un lasītāji; lokālās organizācijas, draudzes un centrālās pārstāvniecības nevar pastāvēt tikai ar priekšniekiem vien – ir nepieciešami arī biedri un “necilā” darba veicēji. Visi šie cilvēki kopā tad nu sastāda to kodolu, uz kuŗa pleciem gulstas atbildība par latvietības veselību un dzīvību svešumā.

Kā visos sabiedriskajos veidojumos, arī aktīvo latviešu grupā pastāv dažādi uzskati un atšķirīgas ievirzes. Vienprātība par darbu latviešu tautas un latvietības labā ne vienmēr nozīmē arī vienprātību par ceļiem, līdzekļiem un taktikām.

Iesāksim ar tiem darbīgajiem latviešiem, kuri cenšas savas dzīves pilnīgi pakārtot latvisko interešu diktātam. Viņu personīgās dzīves un darba gaitās latvietības momentam ir visaugstākā un noteicošā vērtība; viss pārējais ir tikai blakuslieta. Latviešu valoda viņiem ir ļoti augstā līmenī, tā konsekventi tiek lietota ikdienā visās dzīves situācijās, kad saskare ir ar latviešiem. Interese par latvietības notikumiem un personīgā līdzdalība tajos ir viņu dzīves centrā. No šīs ļoti darbīgo latviešu grupas nāk liela daļa mūsu dažādo latvisko pasākumu ierosinātāju, vadītāju un darbinieku. Var kādreiz likties, ka dažos gadījumos šie cilvēki dzīvo tikai latvietības mērķu labā. Viens otrs no viņiem tieši vai netieši sagaida tāda paša veida absolūtu iesaistīšanos latviešu lietās arī no citiem latviešiem. “Visu vai neko!” – drusku pārspīlējot, šādu devīzi varbūt varētu piedēvēt šī novirziena visspilgtākajiem pārstāvjiem, kurus man gribētos nodēvēt par latvietības maksimālistiem.

Maksimālisti ir dedzīgi, ideālistiski noskaņoti latvieši, kas ir pārliecināti par iespēju arī svešumā dzīvot aktīvu latvietību simtprocentīgi, ka tas ir visu latviešu pienākums un ka nekādi aizbildinājumi nav pieļaujami. Kvalitāte maksimālistiem ir svarīgākais, noteicošais faktors. Viņiem ir aplenkta cietokšņa aizstāvju sīkstums un izturība, dažreiz arī tendence ignorēt dzīves īstenību.

Ļoti radniecigi maksimālistiem ir arī latvietības elitisti.

Pie tādiem pieskaitīsim latviešus dažādās paaudzēs, kas ir sasnieguši ļoti augstu pakāpi latvisko elementu – valodas, vēstures, politisko zināšanu, folkloras utt. – apgūšanas laukā un tiek uzskatīti jeb paši sevi pieskaita pie tās samērā mazās, bet nozīmīgās izlases, kas it kā “noteic” valdošās līnijas latvietības pasākumos un “iztulko” pareizo lietu izpratni. Ja latvietības maksimālisti visumā atzīst, ka arī pārējie latvieši ir svarīgs elements latviskajā darbā un arī daļēji cenšas tos šajā darbā ieskaitīt, tad elitisti vairāk paļaujas paši uz sevi un saviem domubiedriem, izveidojot it kā tādu mazu ekskluzīvu sabiedrību, kurā jauni locekļi tiek uzņemti pavisam reti. Daļu no pārējiem latviešiem elitisti ir jau norakstījuši zaudējumos un nedomā, ka nodarboties ar šādu pazudušo avju meklēšanu ir viņu pūļu un dārgā laika vērts.

Katrai sabiedriskai grupai ir nepieciešami savi vadītāji, sava elite, kas rāda virzienu un iedvesmo pārējos. Latviešu gadījumā arī mums maksimālisti un elitisti ir vajadzīgi, un labi, ka mums tādi ir. Vai vienmēr viņu viedoklis dotajā situācijā ir vienīgais pareizais, par to domas, īpaši taktikas jautājumos, var dalīties. Katrā ziņā – “audiatur et altera pars” – ir jāuzklausa arī citādas domas. Tikai tajā pašā laikā ir jāatceras, ka šai domu izmaiņai ir jānotiek pēc kāda cita veco latīņu principa, proti –“sine ira et studio” – bez ienaida un dusmām, ar savstarpēju respektu un savaldīšanos. It īpaši jāievēro, ka “asa mēle griež vairāk nekā nazis” un ka rezultātā “no viena viegla vārda nāk viss smagums”.

Vēl jau varētu runāt par dažādiem spilgtiem latviešu tipiem, kā, piemēram, “dzīves baudītājiem”, “profesionālajiem latviešiem”, “mūžīgiem jauniešiem”, “gudrajiem brāļiem, “nelokāmās stājas latviešiem” un citiem, bet tos varbūt atstāsim pārrunu brīdim. Pirms beidzu, gribu vēl iezīmēt kontūras divām citām grupām, kuras arī var pieskaitīt pie aktīvajiem latviešiem. Tās būtu – minimālisti un reālisti.

Grupu proponētie nosaukumi jau paši par sevi izteic šīm grupām piederīgo raksturu un ievirzi. Minimālisti nav nedz pazudušie, nedz arī pasīvie latvieši. Tādēļ nē, ka viņu dzīvēs latvietības momentam tomēr ir liela un nezūdoša nozīme. Minimālisti varbūt visai reti ieņem kādus sabiedriskus amatus, bet lokālos un lielsarīkojumus viņi apmeklē diezgan regulāri, bez speciālas mudināšanas. Nav tā, ka viņiem būtu kāda nepatika vai alerģija pret aktīvu darbošanos latvietības interešu laukā; arī valodas un citas zināšanas viņiem ir respektējamā līmenī, taču personīga līdzdarbošanās minimālistiem kaut kādu iemeslu dēļ nav īsti pa prātam vai gluži vienkārši nepatīk. Dažos gadījumos atturības izskaidrojums varbūt ir arī gluži vienkāršs. Kad diviem vīriem bija ceļama smaga nasta, viens teica: “Cel tu, es stenēšu!”. Daži minimālisti latvietības darbā varbūt piedalās ar kritisku stenēšanu.

Aktīvo latviešu vidū ir arī tādi darba darītāji, kas doto apstākļu ietvaros mēģina skatīt latvietības situāciju un notikumus no plašāka vērtējuma, ar vēsu prātu un bez rožainu briļļu vai izmisuma panikas ietekmes. Dēvēsim šī novirziena latviešus par latvietības reālistiem.

Arī šajā grupā variāciju iespējas gan politisko uzskatu, gan latvietības elementu pārvaldīšanas ziņā ir ļoti lielas, taču šīs grupas locekļus vieno īpašība, kas nav tik gluži izteikta citām grupām. Un šī īpašība ir – kritisks, ar zināmu skepsi iekrāsots latvietības notikumu un izredžu vērtējums reālās pasaules ietvaros. Latvietības reālistiem latvisko vērtību pasaule ir tikpat tuva un mīļa kā citiem latviešiem, taču viņi neuzskata šo pasauli par kaut kādu absolūti nemainīgu, neaizskaramu aksiomu krājumu. Līdz ar Raini viņi domā, ka “pastāvēs, kas pārvērtīsies”, un saredz, ka dažādos vēstures posmos un situācijās var būt arī dažādas “vienīgās taisnības” un “pareizās stājas” izpratnes. Reālisti apzinās arī to, ka “kauns nav nezināt, kauns ir izlikties, ka zini”, un tādēļ mēģina izvairīties no runāšanas “pa tukšo”. Tāpat viņi izvairās no faktiskā stāvokļa izskaistināšanas.

Dzīvošana ilūziju pasaulē nepalīdzēs tikt galā ar nepatīkamajiem faktiem. Tā, piemēram, ilūziju pasaulei pieder pieņēmums, ka mūsu latviski aktīvajai jaunatnei nav grūtību iejusties latviskajā pasaulē, domāt latviski, lasīt latviešu grāmatas un brīvi izteikt savas domas latviešu valodā. Ir jau atsevišķi izņēmumi, kas visu to spēj, taču vairākums gan pieder pie latviskajiem klusētājiem. Grūti ir noliegt to, ka vairumam jauniešu latviešu valoda ir svešvaloda jeb otrā valoda, kurā pilnīgi brīvi izteikties var tikai retais. Līdz ar to daudzu jauniešu domas latviešu sabiedriskajos pasākumos nekad netiek nedz īsti formulētas, nedz izteiktas un iet pilnīgi zudumā. Sajūta, ka viņi ir tikai nenozīmīgi statisti, jauniešiem ir diezgan neizbēgama. Vēlēšanās aktīvāk iesaistīties un uzņemties atbildību par latviskajiem pasākumiem attiecīgi samazinās. Vai tomēr nebūtu iespējams atrast kādu kompromisu un apsvērt iespēju arī par citas valodas lietošanu situācijās, kurās t.s. principialitāte pieprasa – vai nu latviski vai nekā. Vēl būtu jāpiebilst, ka, caur reālistu prizmu skatoties, trimdas zemēs dzimušie jaunieši nevar būt un nav tādi paši “latviešu trimdinieki”, kādi bija viņu vectēvi un varbūt arī dažs labs no tēviem. Jauniešu dzīves ir sākušās citos laikos un tiek dzīvotas mītnes zemju kultūrā, notikumos un problēmās, skolās, universitātēs, darbavietās un vietējā sabiedrībā; latvietības pasākumu aktivitātes tikai mazai minoritātei jauniešu dominē viņu brīvajā laikā. Nav tādēļ nekāds brīnums, ka jaunākās paaudzes latvietības reālisti var sevi uzskatīt vispirms par amerikāņiem, kanādiešiem vai austrāliešiem un tikai tad par latviešiem. Cik procentu vienai, cik otrai tautībai, kas to tā pareizi varēs izmērīt? Un ar kādām īsti olektēm?

Latvietības reālistu uzskatos definīciju pacelšana aksiomu svarīgumā mūsu pašreizējā situācijā kādreiz stipri vien traucē darbu. Latvietības situācija jau tā ir ļoti sarežģīta un nekļūs vieglāka nākotnē. Būtu jāpatur prātā, ka svarīgākais ir pats darbs latviešu tautas dzīvības un brīvības labā. Vienalga, kāda arī būtu darba talcinieku latvietības “kvalifikācija”. Pēc reālistu uztveres, mums būtu jāpiemērojas faktiem un jāmēģina savus pasākumus latvietības laukā veidot uz elastīgākas bāzes, iesaistot visus, kas grib nākt talkā. Ir vispārpazīstama ēzeliskā spītība un ietiepība. Reālisti domā, ka latvietības jautājumos ēzeliski ietiepīga principialitāte nestāv tālu no vientiesības. Šāda tā sauktā principialitāte vienā otrā jautājumā, pēc reālistu uzskata, ir aizkavējusi sekmīgu šo jautājumu risināšanu (vēstuļu sūtīšana uz dzimteni, dzimtenes apmeklējumi un gatavošanās uz tiem; latviešu valodas kā svešvalodas mācīšana mazpratējiem un nepratējiem, utt.). Ņemot vērā vispārējo latviešu valodas līmeņa un citu latvisko zināšanu samazināšanos un svešuma elementu ietekmes pieaugšanu latvietības pasākumu ikdienā, reālisti dažreiz iedrošinās proponēt, ka varbūt ir pienācis laiks šur un tur piekāpties no principā apsveicamās, bet praktiski tikpat kā vairs nerealizējamas “principiālās latvietības” diktētajām “aksiomām” latviešu sadzīvē, lai varētu šo latvietības mūžu paildzināt.

Sadarbība dažādo latvietības mozaīkas grupu starpā nav bijusi un nebūs viegla. Nākotnē arvien lielāka loma šajos sadarbības centienos piekritīs tiem, kurus trimdas vecākie redaktori vēl joprojām mēdz dēvēt par “jaunajiem zinātniekiem”, “jaunajiem dzejniekiem” un “jaunajiem māksliniekiem”, kaut viņi jau krietni pāri trīsdesmit un mītnes zemēs viņi ieņem atbildīgus posteņus. Viņu mentalitāte bagātinājusies gan mītnes zemju kultūrā, gan latvisko vērtību mantojumā. Ir jācer, ka demokrātiskās sadzīves principu ietekme šajās latviešu paaudzēs salīdzinājumā ar vecākajām paaudzēm ir krietni vairojusi savstarpējās tolerances vajadzības izpratni un praktisko pielietošanu. “Audiatur et altera pars” principa ievērošana ikvienu sabiedrību padara stiprāku.

Latvietības problēmu risināšanas laukā ar darbu, iecietību un izdomu, ar sīkstumu, labestību un draudzību, ar dedzību un mīlestību var vēl panākt un sasniegt daudz. Lai stiprie žēlo vārgulīšus, lai gudrie bez augstprātības pamāca muļķīšus, lai bagātie palīdz nabadziņiem un lai slinkie un čaklie savā starpā nekaujas! “Tu, māsiņa, dižākā, Nerāj mani mazāko: Tu dzīvoji dižu darbu, Es mātei kājas āvu!”

Ādolfs Sprūdžs

Literatūra un Māksla, 1989. gada 20. maijā; sākotnēji – 1986. g. referāts Kalamazū Latviešu Centra studentiem; vēlāk ar dažiem īsinājumiem nodrukāts LAIKĀ 1987. (?) g.

<< | Contents