Latvijas de iure šodien

Pirms piecdesmit deviņiem gadiem šajās dienās mūsu galvaspilsēta Rīga un visa Latvija gavilēja. Bija saņemta ziņa, ka Sabiedroto Augstākā Padome 1921. gada 26. janvārī atzinusi jauno Latvijas Republiku de iure. Ārlietu ministra Meierovica un viņa līdzstrādnieku pūliņi bija vaiņagojušies panākumiem. 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts tagad varēja ieņemt savu vietu pasaules suverēno valstu saimē kā tās pilntiesīgs loceklis. Brīvības cīņas bija uzvarētas arī diplomātiskajā laukā.

Šī toreiz izcīnītā de iure atzīšana vēl joprojām nav zaudēta arī šodien, jo Latvijas inkorporācija Padomju Savienībā nav ieguvusi vispārēju starptautisku atzīšanu. Vēsturiski un tiesiski šis fakts dod latviešu tautai lielisku atsperšanās tramplīnu par Latvijas nākotni cīnoties.

Bet ar tramplīniem un daiļrunību vien nepietiek. Darbā par Latvijas nākotni ir nepieciešamas jaunas domas un idejas, pamatīgas un precīzas zināšanas, darba darītāji un līdzekļi darba veikšanai. Pasaules situācija šodien ir daudz sarežģītāka nekā tā bija 1918. vai 1921. gadā. Daudz citādāks ir arī latviešu tautas stāvoklis. Doto iespēju robežās šodienas Latvijā pastāv strāvojumi, kas dara iespējamo, lai attīstītos un zeltu latviskā kultūra, literatūra, māksla un zinātne, darbotos latviskā izglītība. Lai pastāvētu cerība nākotnei. Protams, mesli ir jāmaksā, tāpat kā vecajos krievu laikos un vācu okupācijas gados tas bija jāiemācās. Aizgājušo gadu desmitos dzimtenes latvieši ir pārdzīvojuši un pārvarējuši ļoti daudz. Daudz rētas nav sadzijušas vēl šodien. Bet ir vajadzējis izdzīvot, piemēroties, eksistēt. Valdošā sistēma un tās ikdiena ir uzspiedusi dzimtenes latviešiem savu zīmogu. Pilnīgi iejusties viņu stāvoklī un izjūtās mums vairs nav īsti iespējams. Arī tad, ja mūsu zināšanas par Latviju šodien būtu daudz pamatīgākas un precīzākas nekā tās īstenībā ir, mēs nevarētu pretendēt uz situācijas pilnīgu un pareizu izpratni. Šajā ziņā mēs, savos drošajos un ērtajos klubkrēslos sēdēdami, nevaram un nedrīkstam spēlēt “gudro brāli”, dodot dzimtenes latviešiem norādījumus, kādus vietējos likumus ievērot, kādus nē; kad dusmīgi brēkt un kad mierīgi smaidīt. Viņi to zina daudz, daudz labāk par visiem trimdas “gudrajiem brāļiem”, jo viņi tur, skarbajā ikdienas eksistencē skolojušies jau gadu desmitiem. Viņiem tur arī turpmāk jādzīvo. Un ne tikai jādzīvo, bet jāpilda tautas primārais pienākums – visiem spēkiem jāsargā pats dārgākais un svarīgākais – latviešu tautas dzīvība. Dzimtenes latviešu vitalitāte un izturība, lokanums un spīts beigu beigās būs izšķirošie faktori, kas noteiks Latvijas de iure situāciju nākotnē.

Ārzemēs dzīvojošo latviešu ziņā un varēšanā ir – dzimtenes latviešus atbalstīt visos iespējamos veidos. Atbalstīt tā, lai viņu latviskās dzīves un dzīvošanas gūtu jaunu spēku, jaunus impulsus, jaunu pašcieņu un jaunas cerības, bet lai šis atbalsts tai pašā laikā neizsauktu vēlāk grūti kontrolējamas traģēdijas. Varonību nelaikā un nevietā latvieši nudien vairāk nevar atļauties – mūsu skaits jau tā ir sarucis tik ļoti mazs.

Tās paaudzes, kas izcīnīja brīvo Latvijas valsti, lielā vairumā jau vairs nav mūsu vidū – ne šeit, ne Latvijā. Tie latvieši, kas baudīja privilēģiju uzaugt un strādāt pašu valstī, lielā skaitā nu jau kļuvuši pensionāri, bet Latvijas brīvības gados vidējo izglītību apguvušie jau tuvojas sešdesmitgadnieku robežai. Trimdas pamatgrupa, uz kuŗas pleciem aizgājušajos gados ir gūlies mūsu lielo un mazo pasākumu darbs, mūsu latviskās kultūras un dzīves ziņas tālākveidošanā, pamazām bet neatsaucāmi noiet no skatuves. Bezgala daudz vienreizējas pieredzes, zināšanu un mākas, nemaz nerunājot par Latvijas un latviešu kultūras vēsturei svarīgiem materiāliem, mākslas vērtībām, dokumentiem un grāmatām, pazūd līdz ar viņiem. Rodas jautājums – vai esam darījuši iespējamo, lai šīs vienreizējās vērtības laicīgi paglābtu un kā stafetes kociņu nodotu tālāk viņu darba turpinātājiem?

Rindas ir kļuvušas retākas, bet mēs joprojām izšķiežam laiku un enerģiju savstarpējos ķīviņos par to, kuŗš vairāk “jauc un šķeļ” trimdas sabiedrību. Sapratīsim taču vienreiz, ka kopējo mērķi var sasniegt arī neejot kopsolī, bet staigājot pa dažādiem ceļiem. Ne vienmēr pa visiem ceļiem visi var staigāt – dažiem varbūt ir iespējams mācīties, ja ne gluži no Džeimsa Bonda, tad mūsu pašu gudrā pasaku ganiņa gan, kas tika galā ne ar vienu milzi vien. Ne vienmēr par visām notikšanām un izdarībām ir arī jāraksta latviešu avīžu pirmajās lapaspusēs. Ir sava vieta skaļam vārdam, sava arī klusam darbam, kas it kā neiet pa sen iebrauktām un “drošām” sliedēm. Ja lietojam skaļus vārdus, tiem jābūt balstītiem uz pārbaudītiem drošiem avotiem. Īpaši, ja to darām starptautiskos forumos, kuŗi mums pieejami un kuŗos mūsu balsij jāatskan pēc iespējas bieži, Latvijas intereses aizstāvot. Nav viegli iegūt pārbaudītas, drošas ziņas. Mūsu zinātnieki un citi lietpratēji, kuŗu darba rezultātus sirdīgi apspriež un paļā speciāli sasauktās konferencēs viņā pusē, arī nākotnē būs viens no šādiem drošiem ziņu avotiem. Otrs, daudz plašāks un daudzveidīgāks potenciālo ziņu avots, ir visi tie tautieši, kas ir ciemojušies dzimtenē un plāno to darīt nākotnē. Kā radi, tā draugi vai paziņas esam daudz dzirdējuši un mācījušies no viņu pieredzes, piedzīvojumiem un novērojumiem. Bet vai nebūtu vēl labāk un efektīgāk, ja visa šī izkaisītā pieredze un informācija attiecīgi delikātā veidā tiktu centrāli uztverta, sakopota un analizēta? Ja labi par to padomātu, varbūt rastos kā idejas, tā arī atrisinājumi. Un bez lieka skaļuma un publicitātes.

“Cik spēdams, lasi grāmatas – tas prātu pacilā”, teica jau Vecais Stenders. Šis padoms der tikpat labi arī šodien, kad runājam par darbu Latvijas nākotnes labā. Lai darbotos Latvijas nākotnes labā, ir nepieciešams pazīt kā viņas pagātni, tā arī tagadni. Pagātni mēs esam daudzinājuši diezgan un uz viņu mēs pamatoti varam būt lepni. Tā ir neatņemama vēstures sastāvdaļa. Taču dzīvot vienīgi pagātnē mēs nevaram atļauties, jo tad mums pamazām zūd saskare ar pasaules realitātēm. Latviešu tauta nebeidza eksistēt 1940. vai 1945. gadā – šajos gados gan tika zaudēta Latvijas neatkarība, bet otro pasaules kaŗu uzvarēja krievu pārvaldītā Padomju Savienības impērija. Latviešu tauta šodien ir šīs impērijas sastāvdaļa un pēc dotā “plāna un grafikas” mēģina veidot savus latviskās dzīves pamatus. Mums ir ļoti plašas iespējas, ja tikai paši to vēlamies, sekot šiem dzimtenes latviešu centieniem, par cik tie var izpausties turienes literatūrā, avīzēs, mākslas strāvojumos, teātros, kinofilmās, lielsarīkojumos utt. Protams, ir jāiemācās lasīt un vērtēt mazliet citādāk, nekā esam raduši. Bet informācijas ieguvums šādu pūliņu rezultātā ir nereti visai nozīmīgs. Lai paceltu mūsu vispārējo zināšanu līmeni par šodienas Latviju, būtu ieteicams organizēt grāmatu un laikrakstu lasīšanas un apspriešanas grupas, kas lietpratēju vadībā varētu paveikt daudz mūsu politiskā analfabētisma mazināšanā. Jo svarīgi šādā pašizglītošanās procesā būtu iesaistīt tos darbiniekus, kam viss vienmēr ir “pavisam skaidrs”, bet īstā zināšanu bagāža diezgan paviegla. Bet zināšanas ir katras sekmīgas darbošanās sine qua non – bez tām nevar iztikt. Zināšanas ceļ ne tikvien atsevišķā cilvēka vērtību un pašapziņu, bet spēlē izšķirīgu lomu arī tautu likteņu attīstībā.

Divdesmitā gadsimta otrā puse vēsturē ieies kā impēriju un koloniālisma sabrukuma laiks, kuŗā jauno tautu nacionālisma atmoda ir pārveidojusi un joprojām pārveido pasaules karti. Šis process ir neapturāms kā lavīna un reiz sasniegs arī pasaules lielāko impēriju: “tautu brālības” formula “lielā brāļa” uzspiestajā redakcijā arī reiz tiks iesviesta vēstures mēslainē. Impērijas, kaut dažreiz par tādām mēdz saukties, nekad nav mūžīgas. Latvieši savā grūtajā gadsimtu vēsturē ir pārdzīvojuši ne vienu impēriju vien, sagaidot arī de iure Latvijas saules uzlēkšanu. Periodā, kad šī mūsu de iure saule šķiet pavisam tālu mākoņos paslēpusies, dzimtenes latviešiem svarīgākais ir – sacelt spītā savas latviskās spuras un ar vēl lielāku sirdsdedzi, lokanumu un izmaņu sargāt latviešu tautas dzīvību un vairot tās vitalitāti. Mums – svešumā dzīvojošiem latviešiem jāgādā par to, lai Latvijas un latviešu liktenis tiktu aizstāvēts visos iespējamos forumos. Un par visu vairāk mums vajadzīgi tieši sakari ar dzimtenes latviešiem visos iespējamos veidos. Šī savstarpējā latviskās dzīvības domu un ideju apmaiņa būs tā brīnumzāle, kas palīdzēs mums visiem gaidīt un sagaidīt dienu, kad atkal varēs spīdēt Latvijas de iure saule.

Ā. Sprūdžs

Runa Čikāgas latviešu raidījumā, 1980. gada janvārī

<< | Contents | >>

<< |