Latviešu fikcijas un realitātes

Iesāksim pārrunas ar citātu no nesen “Laikā” publicētās Kārļa Rabāca recenzijas par Mirdzas Čuibes Rīgas ceļojumu grāmatu “Torņu un drupu bezdelīgas”: “Meklēdamās Rīgā pēc agrāko gadu grāmatām, autore iegriežas komisijas veikalā, kur strādā kādreizējā skolas biedrene Judīte. Toreiz abas bijušas “vienādās domās un darbos”. Bet tagad? “Vai tagad spēlējam katra savā orķestrī?”

Judīte domā: “Kas latvietis bijis, latvietis paliks. Arī tev vedekla krieviete. Tā gan laikam tev naglā zāģē! Ulmanis lēja to latvietību vai pa abi gali iekšā, un kas iznāca, kas iznāca?”

“Putra, ne lejputrija, ko?”

“To tu labi pateici, to tu labi pateici,” uz to izsaucas Judīte un tad sāk šņukstēt: “Jā, jā. Šā mums par maz, un tā mums par daudz. Jūs, jūs domājat esam tie varoņi… Varoņi esam mēs, kas stāvam un izturam.”

Tālāk autore: “Mēs raudam abas. Vai esam draudzenes vai ienaidnieces? Viss ir sajucis, viss ir sajucis… Es mīlu šo zemi, kāda tā reiz bija. Judīte to mīl arī tādu, kāda tā tagad ir.”

Turpinājumā Kārlis Rabācs domīgi saka: “Jautāsim, kas notiktu ar mūsu tautu un zemi, ja arī Judīte vairs to nemīlētu, ja neviens vairs to nemīlētu?”

Padomāsim arī mēs par to.

“Es mīlu šo zemi, kāda tā reiz bija.”

“Judīte mīl to arī tādu, kāda tā ir tagad.”

Šais divos teikumos ietverts daudz no mūsu zemes un tautas likteņu traģikas. Ja labi ieklausīsimies, sadzirdēsim arī sevi.

Valsts pamatelementi ir territorija, iedzīvotāji un valsts vara. Latvijas valstij, līdz tās okupēšanai un iekļaušanai Padomju Savienībā, bija visi šie elementi. Tā nebija nekāda fikcija, bet gan pārējo valstu saimes pilntiesīgs loceklis. Latvijas valsts bija realitāte, ko neviens vairs no vēstures lapaspusēm nevar izdzēst. Šodien šīs reālās Latvijas valsts vairs nav. Pastāv tikai juridiskā fikcija par neatkarīgās Latvijas valsts tiesisko kontinuitāti, kas pamatojas galvenokārt ASV valdības deklarācijās par Latvijas inkorporācijas neatzīšanu. Mūsu Latvijas valsts vietā tagad jau gadu desmitus de facto pastāv Padomju Latvija, un tā dzimtenes latviešiem nav nekāda fikcija, bet realitāte, kuŗas esamību turienes territorijā apšaubīt nevienam nebūtu veselīgi. Latvijas territorija drusku mainīta, krietni izmainījies iedzīvotāju skaits, un pavisam mainījusies valsts iekārta, resp., valsts vara. Šī valsts vara dzimtenes latviešiem arī nav nekāda fikcija, bet pavisam tieša realitāte ar “visiem ragiem, nagiem un asti.” Dzimtenes latviešiem ir bijis, ir un būs izdevīgāk pieņemt oficiālo padomju vēstures versiju par Latvijas “brīvprātīgo pievienošanos” Padomju Savienībai, jo eksistēt gadu desmitiem ilgi kā okupētas zemes iedzīvotājiem būtu daudz, daudz smagāk. Okupētu zemju iedzīvotāju liktenis parasti ir diezgan bēdīgs. Akceptējot brīvprātīgās pievienošanās versiju un šādu arī publiski paužot, dzimtenes latviešiem ir izdevies pārdzīvot, izdzīvot un piemēroties. Tas devis iespēju dzīvot arī latviešu mākslai, literatūrai, zinātnei un citām latviskās dzīves izpausmēm, par tik, par cik tās attīstību ir varēts iemanevrēt pa dažādām spraugām eksistējošās “ģenerāllīnijas” ietvaros. Par tik, par cik latviešu kultūras darbinieki ir varējuši iegūt zināmu režīma uzticību un lielāku popularitāti plašākās Padomju Savienības publikas aprindās. Šādu populāru mākslinieku un rakstnieku ietekme uz dažādu viedokļu veidošanos dzimtenē nav nemaz tik viegli izmērama.

Mēs apmēram zinām, kādos apstākļos latvieši dzīvo dzimtenē. Mēs kaut cik apjēdzam arī viņu dažādās rīcības iespējas un to robežas. Mēs zinām, ka ir lietas, ko viņi var darīt un daudz tādu, ko viņi nevar. No brīvās pasaules klubkrēslu drošības un ērtībām mēs nevaram dzimtenes latviešiem dot padomus par to, kā Latvijā uzvesties un kādus likumus ievērot vai nē. Viņi to noteikti zina paši daudz labāk par trimdas gudrajiem brāļiem. Tas pats, tikai vēl sarežģītākā veidā, attiecas uz tiem dzimtenes latviešiem, kam rodas iespēja apmeklēt rietumvalstis. Svešumā dzīvojošiem latviešiem būtu jāatceras, ka mūsu runās, rakstos un ķīviņos klausās visādas ausis. Kritiski jūtīgu jautājumu iztirzāšanai būtu jāatrod forumi un formas, kas izslēdz potenciālu kaitēšanu visu latviešu kopējām interesēm. Šai ziņā no pēdējos mēnešos vērotām politiskā infantīlisma izpausmēm īpaši būtu jāizvairās mūsu lielo laikrakstu redakcijām un to līdzstrādniekiem. Nesen sacelta liela brēka un izmētāti epiteti par “sadarboņiem”, “muguras locītājiem”, “viesmīļiem” un viņu “atmaskošanu”. Tā, diemžēl, lieku reizi liecina, ka minimālā tolerance un takta izjūta, nerunājot jau par visai sarežģītu situāciju analizēšanas spējām, nav to ļaužu stiprā puse, kas pretendē uz monopoltiesībām “vienīgi pareizās nacionālās stājas” noteikšanā, pielietošanā un iztulkošanā.

Latviešu tauta nebeidza eksistēt 1940. gada 17. jūnijā. Tā eksistē Latvijā arī šodien un sīksti strādā savas dzīvības un kultūras interešu aizstāvēšanas laukā. Aizgājušos gadu desmitos dzīve dzimtenes latviešus nav lutinājusi, daudz ir pārciests un pārdzīvots, daudz tomēr arī paveikts, un Judīte mīl Latviju “arī tādu, kāda tā tagad ir”, jo viņa zina, ka pašreiz tā daudz citādāka nevar būt. Tā nav fikcija, bet realitāte.

Kā tad ir ar mums – svešumā dzīvojošiem latviešiem? Kādas ir mūsu fikcijas un realitātes? Kāds ir mūsu etniskās grupas sastāvs un mūsu nākotnes perspektīves šodien, pēc vairāk nekā 32 svešumā pavadītajiem gadiem? Kas mūs vieno un kas mūs šķir? Kādi ir latviešu kopējie mērķi? Rinda jautājumu, kuŗu iztirzāšanai vajadzētu veselu lekciju ciklu. Dotā laika robežās pieskarsimies tikai, manuprāt, svarīgākajiem momentiem.

Otrajam pasaules kaŗam beidzoties, trimdas pamatgrupa ar saviem bērniem un jauniešiem labu laiku dzīvoja rožaino illūziju pasaulē par nākošā 18. novembŗa svinēšanu atbrīvotajā Latvijā. Pasaulē toreiz nekas nelikās paliekoši nokārtots. Bet – gadu tecējumā nekas nemainījās. Ne zviedri, nedz amerikāņi Latviju neatbrīvoja. Kaŗš bija un palika zaudēts – arī trimdas latviešiem. Latviešu politiskie bēgļi pamazām kļuva par trimdiniekiem, tad par mītnes zemju pavalstniekiem. Bijušie Latvijas pilsoņi, bijušie politiskie bēgļi un izbijušie trimdinieki savā lielajā vairumā tagad ir kļuvuši par latviskās izcelsmes amerikāņiem, kanādiešiem, zviedriem, angļiem, austrāliešiem utt. Trimdas pamatsastāva grupa ir skaitliski krietni sarukusi. Uz skatuves dažreiz vēl paliek latviešu emigranti un viņu pēcnācēji – vidējā un jaunākā paaudze, kas vairs nav ne bēgļi, ne trimdinieki. Jēdzieni “trimda” un “trimdinieki” lielajam vairumam svešumā dzīvojošo latviešu , pēc mana uzskata, vairs īsti nepiestāv. Nebūt negribu noliegt iespēju, ka ir vēl mūsu vidū latviešu trimdinieki arī šodien – tādi, kas labprāt atstātu patvēruma zemju medus podus un, ja vien tas būtu politiski un praktiski iespējams, atgrieztos Latvijas pieticībā kaut vai rīt. Ja būsim pavisam godīgi un atklāti paši ar sevi, tad droši vien būsim spiesti atzīt to, ka šādu civēku šodien mūsu vidū laikam vairs nav pārāk daudz.

Kāds tad šobrīd ir mūsu etniskās grupas sastāvs? Vispirms mums ir vēl trimdas pamatgrupa – ļaudis, kas Latviju atstāja kā pieauguši cilvēki ar bagātīgu Latvijas kultūras dzelzs inventāru, tā sakot, kabatā. No šī latviešu kultūras dzelzs inventāra trimdas pamatgrupa ir varējusi visus šos gadu desmitus garīgi dzīvot un ir spējusi ar to lielā mērā apgādāt, ja ne pilnīgi apmierināt, arī jaunākās paaudzes.

Nākošā grupa, jau ar mazākiem latviskās kultūras dzelzs inventāra krājumiem, bet vēl joprojām stingriem latviskas identitātes pamatiem, ir tie, kas Latviju atstāja jauniešu vai studentu vecumā – pašreizējie piecdesmitgadnieki.

Tagadējā vidējā paaudze – četrdesmitgadnieki – jau lielā mērā ir svešo zemju skolu, darba vietu un sabiedrisko spēku ietekmēta. Šīs paaudzes locekļu liela daļa jau dzīvo it kā divās kultūrās – latviskajā, ja tā ir tikusi apgūta, un arī – vai galvenokārt – mitnes zemes kultūrā.

Jaunā un visjaunāka paaudze – tie, kas dzimuši ārpus Latvijas, nav un nevar būt tādi paši latvieši kā viņu vecāki. Tā ir fikcija domāt, ka svešumā augušie, svešu zemju skolās izglītojušies un svešo zemju sociālo spēku diendienā ietekmētie latviešu vecāku bērni, it kā kaut kādā mistiskā nacionālas osmozes ceļā pārņemtu nevien savu vecāku simtprocentīgo latviskumu, bet arī viņu domāšanu un uzskatus. Tas vienkārši nav iespējams. Šo jauno cilvēku identificēšanās ar latvietību, ja tāda pastāv, ir grūta un sarežģīta individuāla procesa rezultāts. Šīs identificēšanās pakāpes varbūt ir ļoti dažādas, un tādēļ nav nekāds brīnums, ka jaunākās paaudzes sastāvs, no latviešu interešu viedokļa raugoties, ir raibs kā dzeņa vēders un ietveŗ sevī visas iespējamās variācijas.

Kādas ir mūsu etniskās grupas nākotnes perspektīves?

Manuprāt, pastāv divas iespējas:

  1. atgriešanās Latvijā;

2) palikšana svešumā.

Atgriešanos Latvijā viss lielais vairums latviešu ir noraidījuši, jo tāds solis viņiem nav licies polītiski pieņemams. Vēstures ratu atpakaļ pagriezt nevar neviens, arī Baltijas valstu jautājumā nē. Var tikai zīlēt par to, kāda būs turpmākā kūleņošana pasaules polītikā un kāda varētu būt notikumu attīstība Padomju Savienībā. Arī Padomju Savienībā laiks nestāv uz vietas. Teorētiski tādēļ varētu teikt, ka iekšējiem apstākļiem Padomju Savienībā liberalizējoties, varētu rasties situācija, kad svešumā dzīvojošie latvieši varētu sākt apsvērt iespēju atgriezties dzimtenē, ja tā viņus ņemtu pretī. Personīgi nedomāju, ka tuvākā nākotnē šāda situācija varētu izveidoties.

Palikšana svešumā pēc mana uzskata laikam ir vienīgā reālā mūsu nākotnes perspektīva. Ja doma par drīzu atgriešanos dzimtenē ir fikcija un ja palikšana svešumā it realitāte, tad padomāsim, kas no tā būtu secināms.

Ja mēs kā etniska grupa gribam pastāvēt iespējami ilgi, mums, tāpat ka citām līdzīgām grupām, nepieciešama tieša saskare ar dzīvo latviešu tautu Latvijā, ar tās literatūru, mākslu un kultūru. Doma, ka pilnīgi izolētai “trimdas Latvijai”, kā kādreiz “mazajai Latvijai” DP nometnēs, arī vidējās un jaunākās paaudzes mūžu tecējumā būtu iespējams ilgstoši pastāvēt, ir utopiska. Tādēļ sakari ar Latviju – abos virzienos – kādi nu tie pašreiz ir iespējami (vai būtu labāk, ja tādu nebūtu?), vidējās un jaunākās paaudzes aktīvajiem locekļiem ir viņu latviskās darbošanās un potenciāla attīstīšanas sine qua non – priekšnoteikums, bez kuŗa nevar iztikt. Pieņemt šajā jautājumā kādu “nacionālu aizbildniecību” no tiem, kas pretendē uz monopoltiesībām “vienīgi pareizās nacionālās stājas” noteikšanā, šo paaudžu literātiem, māksliniekiem, zinātniekiem, jaunatnes vadītājiem un citiem aktīvajiem darbiniekiem nudien nav ne mazākās vēlēšanās, nedz arī vajadzības. Viņi ir pietiekoši intelliģenti, izglītoti un informēti, lai paši spētu atšķirt graudus no pelavām un ciemošanos no subversīvām aktivitātēm. Pēc mana uzskata lielai daļai latviešu nav pieņemama līdzšinējā dogmatiskā līnija sakaru jautājumā. Šie latvieši arī nedomā, ka viņi tāpēc būtu “muguras locītāji” vai naivi muļķīši, kā tas dažādās versijās tiek insinuēts gan rakstos, gan runās, gan centrālā baumu biroja centīgajos fabricējumos. Viņi arī nedomā pieņemt kaut kādus “diktātus no augšas” par to, kāda lai būtu viņu nostāja vai taktika vienā vai otrā jautājumā, ja pēc viņu domām šādi diktāti ir greizi, aplami un dažkārt, kā piemēram, Dr. Valža Muižnieka apvainošanas gadījumā robežojas jau ar polītisku aklumu un pilnīgu sabiedriskā takta trūkumu.

Domāju, ka daļa arī manas paaudzes, kā arī trimdas pamatgrupas latviešu šajos jautājumos solidarizējas ar šo viedokli.

Runājot par visjaunāko paaudzi – studentiem un vidusskolniekiem, kas jau iesākuši patstāvīgi domāt un rīkoties un ko tagad tik ļoti patriotiski “apšauba” visās malās, atkārtosim, ka viņi nav un nevar būt tādi paši latvieši kā trimdas pamatsastāva grupas locekļi, kam no Latvijas līdzi paņemts latviešu kultūras dzelzs inventārs. Jauniešiem tāda nav un nevar būt. Daudziem jauniešiem Latvija ir tikai ģeografisks jēdziens, no stāstiem un grāmatām pazīstama vieta, kas personīgo pārdzīvojumu un emociju laukā viņiem nozīmē visai maz. Tiem, kam ir bijusi vēlēšanās un kam ir izdevies arī personīgi lielākā vai mazākā mērā identificēties ar latviešu etnisko grupu, šiem jauniešiem neizbēgami rodas vēlēšanās atrast dziļākas saknes savam latviskumam, rodas ilgas pēc tiešas saskares ar pašu Latviju, ar dzīvo latviešu tautu, ar tās šīsdienas kultūru un tās darbiniekiem. Patiesībā šādas intereses taču ir pavisam loģisks vecāku, sabiedrības un organizāciju audzināšanas un ietekmēšanas rezultāts. Par to nebūtu ne jābrīnās, ne jāuztraucas. Galu galā arī jaunieši taču apjēdz, ka emigrācijas latvieši pēc vairāk nekā 32 svešumā pavadītajiem gadiem nav gluži tas pats, kas Latvijas latvieši. Ja jauniešiem pašiem nav iespējams Latviju apciemot, viņus interesē tur ražotās latviešu filmas, mūzika, arī literatūra, un – ja gadās izdevība – kāds dzīvs turienes kultūras darbinieks.

Protams, ka jauniešiem derētu paplašināt savas zināšanas kā latviešu valodas, tā arī latviešu vēstures un polītikas laukos, bet to jau saprot arī viņi paši. Vismaz tie, kuŗu dzīves uztvere nav ievirzījusies vienīgi “dzert un dzīŗot patīk man” un “ēda, dzēra, danci sāce, kamēr ūdens plūdi nāce” katēgorijās.

Viens otrs no jauniešu pasākumiem kādreiz īsā laikā spēj iebūvēt jauniešos tādu iekšēju latvietības raķeti, ko latviešu skolu glītrakstīšanas un gramatikas stundas un organizāciju saukļi gadu gados nav spējuši. Jaunieši, būdami jauni cilvēki, protams, meklē savus ceļus, savus stūrmaņus un kapteiņus, latviskās nākotnes maršrutus savai paaudzei plānojot. Demokrātiskās zemēs auguši un izglītojušies, arī viņi jo krasi noraida autoritāras noslieces iezīmētu aizbildniecību. Arī mūsu jaunieši ir pietiekoši intelliģenti un izglītoti, lai spētu atsijāt graudus no pelavām. Ja viņiem ir pietiekami plašs latvisko zināšanu pūrs – un eksistē vēl arī tādi jaunieši – tad viņi šādu sijāšanu varbūt kādreiz spēj izdarīt veiksmīgāk nekā tie, kuŗi gan it kā pretendē uz pretinieka pazīšanu, visu zina labāk nekā citi, bet kuŗu turpat vai vienīgais “pareizās” informācijas avots, ir “Laiks” un tā lasītāju vēstules.

Jaunieši nevar iemīlēt Latviju un latviešu tautu, to nepazīstot. Viņi nevar iemīlēt Mirdzas zemi tādu “kāda tā reiz bija”, jo tās vairs nav. Tā zeme, kuŗu Judīte mīl “tādu, kāda tā tagad ir”, un par kuŗu Kārlis Rabācs bažīgi jautā, kas ar to un mūsu tautu notiktu, “ja arī Judīte vairs to nemīlētu, ja neviens vairs to nemīlētu?” – tā pašreiz eksistē de facto kā Padomju Latvija. Bet tur dzīvo latviešu tauta, tur izšķirsies latviešu tautas būt vai nebūt, tur tālāk veidosies mūsu tautas likteņi.

Ja daļa mūsu jaunatnes ir ieinteresēta mūsu tautas pašreizējā kultūrā un tās darbiniekos, paļausimies uz mūsu pašu audzinātās jaunatnes intelliģenci un demokrātiskā sabiedrībā iegūto polītisko saprātu un spēju domāt patstāvīgi. Nespiedīsim viņus braukt pa vecajām sliedēm, kuŗas sen jau sabrauktas caurumu caurumos, un negaidīsim, ka viņi visu darīs tāpat kā viņu tēvi un vectēvi.

Šis ir ļoti straujš laikmets, un mēs ne vienmēr tiekam līdzi mūsu jaunatnes aulekšošanai. Ja daļa no mūsu jauniešiem vēl joprojām aulekšo uz latviskiem zirgiem sēdēdami, par to būtu tikai jāpriecājas. Gan jau viņi pratīs atklāt, kuŗš no ceļiem ir greizs un kuŗš zirgs klibs. Ja ar pātagu dzīsim tos tikai mums pieņemamajā, “vienīgi pareizajā” virzienā, varam panākt to, ka jauno latvisko aulekšotāju skaits sarūk pavisam, bet daži aizaulekšo par tālu.

Ja jauniešiem interesē Latvijas zeme un tauta tāda, “kāda tā tagad ir”, tad viņus neapmierināsim ar sauju Latvijas zemes un bargiem norādījumiem uz “vienīgi pareizo nacionālo stāju”. Nākotnes lugā “Sapnis par Latviju” lomas būs jāsadala un teksts jāraksta jauniešiem pašiem. Mēs varam jauniešiem palīdzēt viņu latviskās nākotnes maršruta veidošanā, bet vienīgi tad, ja baudīsim viņu uzticību. Šo uzticību ir daudz vieglāk pazaudēt nekā atgūt. Tāpat ir daudz vieglāk aizgrūst jauniešus no latviešu sabiedrības, nekā tos pie latviešu sabiedrības no jauna piesaistīt.

Esam konstatējuši, ka pastāv uzskats par kultūras sakaru nepieciešamību. Zinām arī to, ka, neraugoties uz dažādo organizāciju negatīvajām rezolūcijām šajā jautājumā, daudzi latvieši ir apciemojuši Latviju un citi to darīs nākotnē. Kustība no Latvijas uz rietumvalstīm ir bijusi niecīga, bet pēdējos gados tā uzrāda tendenci augt.

Atcerēsimies, ka jau pirms Helsinku konferences beigām, ASV bija savstarpējās kultūras apmaiņas līgumi ar Padomju Savienību. Pašreiz līdz 1979. gadam spēkā esošais “General Agreement between the United States of America and the Union of Soviet Socialist Republics on Contacts, Exchanges and Cooperation” tika parakstīts un stājās spēkā 1973. gada 19. jūnijā, Niksona prezidentūras laikā. Tas paredz visdažādāko zinātnes, mākslas, kultūras, tūrisma utt. darbinieku apmaiņu, kas tiek izstrādāta detaļās trīs gadiem uz priekšu. Tas droši vien turpināsies arī nākotnē. Pēc mana ieskata, jo vairāk dzimtenes latviešiem rodas iespēja iepazīties ar rietumvalstu iekārtu, zinātni, mākslu un sabiedrību, jo lielāks ieguvums latviešu tautai. No dzimtenes latviešu liecībām, ko pārveduši Latvijas apciemotāji, zinām to, ka viena no nebrīvībām, ko īpaši kultūras darbiniekiem Latvijā ir jo grūti panest – ir kontakta trūkums ar rietumu pasauli. No tiem pašiem avotiem un nupat arī no Olava Brūvera liecībām esam saņēmuši apstiprinājumu par to, ka mūsu Latvijas apciemojumi ir ļoti pozitīvs faktors dzimtenes latviešu vērtējumā. Tātad, tāpat kā kādreiz sainīšu sūtīšanas jautājumā, tāpat arī Latvijas apciemojumu attīstībā, trimdas tautas balss ir pierādījusies par pareizo, par spīti negatīvajām runas vīru rezolūcijām un dažādiem trimdas gudro brāļu brīdinājumiem.

Pašreiz nu dienas kārtībā ir šīs attīstības nākošā fāze – Latvijas filmu izrādes, mākslas izstādes un publiski sarīkojumi, kuŗos personīgi piedalās Latvijas kultūras darbinieki. Šos jautājumus jau lietpratīgi ir iztirzājis Ģirts Kaugars savā rakstā “Vai ir neuzticības izteikšana pašiem sev?” “Laika” 12. janvāŗa numurā, un tādēļ man tur nav daudz ko piebilst. Varbūt vienīgi tas, ka es personīgi neuzskatu vienalga kādas valsts karoga dedzināšanu par tādu rīcību, ar ko būtu īpaši jālepojas. Citos punktos esmu vienis prātis ar Ģirtu Kaugaru.

Valstis savu neatkarību var iegūt, to pazaudēt un atkal atgūt, pārdzīvojot dažādus polītiskus režīmus un to attīstības pakāpes. Turpretī tautas, tāpat kā cilvēki, dzīvo un mirst tikai vienu vienīgu reizi. Tautas atjaunot vairs nav iespējams. Un bez tautas, protams, nevar būt valsts. Tādēļ tautas dzīvība ir sargājama par visu vairāk, īpaši mazām tautām. Pāri mazas tautas ideoloģiskām un polītiskām domstarpībām ir jāstāda tautas kopējās dzīvības intereses. Svarīgs taču ir ikviens latvietis, vienalga kādā polītiskā sistēmā tam liktens lēmis dzīvot un maizi pelnīt. Teorētiski mēs jau varam ar dzejnieku varonīgi izsaukties:

“Mēs varam iet caur visām mokām,

Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,-

Jo pacels Dievs uz Savām rokām

Mūs tad, kad mūsu diena nāks!”-

bet arī Dievs varēs mūs tikai tad pacelt uz savām rokām, ja Viņam būs atlicis ko celt.

Visu latviešu kopējās intereses vispirms tātad prasa to, lai pastāvētu latviešu tauta. To vislabāk apzinās redzīgā tautas daļa dzimtenē, kas darbojas tautas interešu labā. Svešumā dzīvojošie latvieši arī darbojas tautas interešu labā, bet, manuprāt, vairs īsti nevar runāt latviešu tautas vārdā. Tāda mandāta pēc 32 svešumā pavadītajiem gadiem pēc mana ieskata mums vairāk nav. Bet mēs gan varam runāt par latviešu tautas stāvokli un aizstāvēt tās intereses visos mums pieejamos forumos. Lai spētu to darīt efektīgi, mums ir jāabūt labi un pareizi informētiem par notikumiem Latvijā. Par to ir jau runāts un rakstīts gadu gadiem, bet vienīgi baltiešu zinātnieku darbība ir devusi pārbaudītu informāciju, uz kuŗu ir varēts paļauties. Taču zinātniska pētniecība ir lēns process, un tā rezultāti ne vienmēr gatavi tad, kad rodas nepieciešamība pēc tekošās informācijas. Šādas informācijas sagāde arī grūti ietilpināma zinātniskas darbības procesā. Ir jāizmanto citi avoti. Viens no bagātākajiem, bet ļoti vāji līdz šim izmantotiem informācijas avotiem, ir dzimtenes apciemotāju stāsti un liecības. Ja šī informācija tiktu regulāri, konfidenciāli un delikāti uztverta, sakopota un sistematizēta, mūsu rīcībā nonāktu svarīga faktu un sīkumu mozaika, kas krietni vien noderētu darbā un pasākumos, ko veicam visu latviešu kopējo mērķu labā. Šis latviešu kopējais mērķis – pašnoteikšanās tiesības latviešu tautai – pašreiz varbūt liekas kā tāda nereāla fikcija, bet ir jāatceras, ka “ticība gāž kalnus”. Pasaules polītikā ir notikuši un notiek visādi neparedzēti kūleņi. Pēdējos gadu desmitos ir izirušas vairākas koloniālās impērijas, radušās desmitiem jaunu nāciju. Šī kustība nav tik viegli apturāma un kādreiz sasniegs arī vēl atlikušo lielāko koloniālo impēriju Eiropas austrumos. Šīs kustības ceļi būs grūti un sarežģīti. Ne vienmēr tie būs visiem saredzami. Mums, brīvā pasaulē kā brīviem cilvēkiem dzīvojot, ir visas iespējas izmantot dažādās situācijas, kādas rodas un radīsies pa šiem sarežģītajiem ceļiem uz priekšu aulekšojot, skrienot vai rāpojot. Ja mūsu sabiedrībā ir domstarpības kultūras sakaru jautājumā un dažādu taktiku pielietošanā, būtu jamēģina tās novērst, bet nevis sākt sēt neuzticību vienam pret otru. Ja šīs domstarpības ir tik lielas, ka nav saskaņojamas, tad mums vajadzētu vismaz paturēt minimālo savstarpējo toleranci (pēc principa “let’s agree to disagree”). Bez šādas tolerances civilizētas sabiedrības sadzīve grūti iespējama. Ja to neiemācīsimies, tad tālākā polarizēšanās droši vien būs neizbēgama. No tā cietīs kā mūsu lokālie pasākumi, tā arī plašāka vēriena ieceres.

Pastāv uzskats, ka šāda neizbēgama un grūti atsaucāma polarizēšanās jau ir veidojusies gadiem ilgi un pašreiz it kā sasniegusi savu lūzuma punktu. Ir jautājums, vai aizgājušajos gados vienmēr uzsvērtā trimdas vienotība arī nav viena no latviešu fikcijām?

Realitāte ir tā, ka mums nav taču nekādu “trimdas valsts orgānu” – valdības, ministriju un policijas, kam kaut kādā juridiskā veidā būtu pakļauti emigrācijas latvieši – mītnes zemju pilsoņi. Mums nav arī savas trimdas galvaspilsētas. Tas varbūt ir labi, jo ir daudz vieglāk sagraut vienu lielu centru, nekā atrast, iefiltrēties un iznīcināt neskaitāmus mazus cietoksnīšus. Šie mūsu mazie un lielākie cietoksnīši ir mūsu lokālās un centrālās organizācijas, kā arī dažādās grupas un individi, kas darbojas latvisko mērķu labā. Ikviens no mums var katrā laikā pagriezt muguru un aiziet.

Mūsu sabiedriskā darbošanās ir plūralistiska ar daudz un dažādiem ķēdes locekļiem. Katram var būt sava specifiska nozīme un darbošanās lauks. Ceļu ir daudz, un tie ir tāli un sarežģīti. Pa dažiem ceļiem daži varbūt var staigāt, citi nevar. Tas tomēr nenozīmē, ka, dažādus ceļus staigājot, nebūtu nekādu cerību gala mērķī satikties; īpaši tad, ja šis gala mērķis ir tas, par kuŗu mums visiem joprojām ir “vienas sāpes un vienas cerības”.

Ādolfs Sprūdžs

Runa Čikāgas Latviešu biedrības namā 1976 (?) g.

ALA žurnāls, 1977. gada Nr. 20 (maijs)

<< | Contents | >>