Latviskās nākotnes ceļu meklējot

Cienījamie viesi, mīļie draugi!

Es esmu tikai pāris gadus vecāks par Līdumu un varbūt tas ir viens no iemesliem, kamdēļ man šis pagodinājums ir piešķirts, teikt svētku runu šodien. Man, tāpat kā Līdumam, mūža lielākā daļa ir aizgājusi svešumā, pavadot to dažādās zemēs, kur es esmu ieguvis personīgo brīvību, izglītību, darbu un maizi, bet – ja tā varētu teikt – garīgās mājas es atradis neesmu, un ir bijuši brīži, kad man līdz ar dzejnieku gribējās teikt:

Laidiet mani uz zemi,

Kur norās baskāji gani dzied,

Uz tēvu novadiņu,

Kur sīkākie kadiķīši

Sidraba ziediņiem zied,

Uz balto dainu zemi,

Kājām gatavs es iet. (V. Krāslavietis)

Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem trimdas latvieši sāka savas gaitas svešumā. Toreiz mums visiem bija “vienas sāpes un vienas cerības” – sāpes par zaudēto dzimteni un cerības jo driz to atkal redzēt.

Otrajam pasaules karam beidzoties, toreizējās maija dienas latviešu tautai atnesa jauna, traģiskiem pārdzīvojumiem pilna vēstures posma sākumu. Šodien mēs varam tikai zīlēt par to, kas varēja būt, bet nebija; kā bija, bet nevajadzēja būt; taču tas latviešu tautas faktisko stāvokli nekādā veidā negroza. Pašreiz pasaules lielajā politikā arī noslēdzas kāds traģisks un dramatisku notikumu pilns posms. Šīs attīstības iedīgļi veidojušies jau ilgus gadus un – vai nu mums tas patīk vai nepatīk – iespaido un iespaidos arī latviešu tautas likteņgaitas.

Mēs jau varam turpināt dzīvot iekūņojušies savā ilūziju pasaulē un ignorēt realitātes – kā liela daļa trimdas latviešu to ir darījuši aizgājušajos trimdas gados; mēs varam kārtējās svētku reizēs noturēt sparīgas runas, sirdīgi pukoties par lielās pasaules politisko stulbumu un tad paši sev uzsist uz pleca, ka pie mums, trimdas pagalmā, gan – “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze, viss kārtībā, viss kārtībā!” Bet faktisko stāvokli tas diemžēl negroza.

Kāds tad ir šis faktiskais stāvoklis svešumā dzīvojošiem latviešiem? Kāda ir mūsu latviskās eksistences bilance šodien?

Atbilde uz šiem jautājumiem ir jāmeklē “bez ienaida un bailēm”: aizgājušos gados un šodienā, skatoties mūsu latviskās sirdsapziņas spogulī un meklējot rakstos, pētot, analizējot un sistematizējot, lai varētu rast objektīvos faktos pamatotus slēdzienus. Šāda pieeja rezultētos darbā, kam būtu nevien ļoti daudz lappušu, bet arī liela kultūrvēsturiska nozīme. Diemžēl kaut ko tādu paveikt man šovakar, protams, nav iespējams. Ar jūsu laipno atļauju es tādēļ izvēlēšos mazliet vienkāršāku versiju.

Runājot par tēmatu “Latviskās nākotnes ceļu meklējot”, sniegšu jums savu personīgo pārdomu rezultātus, nepavisam nepretendējot uz kādu zinātnisku objektivitāti vai sokrātiskās erudīcijas smalkajām analīzēm. Tas, ko teikšu, ir – gluži vienkārši manas personīgās domas. Centrā nostādot latviešu grupu svešumā, runāšu par to, kā bija, kā ir un kā varētu būt. Vispirms par to, kā bija un kā ir.

Atcerēsimies, ka tā latviešu tautas grupa, kas otrajam pasaules kaŗam beidzoties, atradās rietumu pasaulē, turpat vai simtprocentīgi bija politiskie bēgļi, ar gandrīz vai nesadragājamu ticību uz drīzu atgriešanos dzimtenē. Kad mūsu cerības “nākošo 18. novembri svinēt brīvajā Latvijā” nepiepildījās, mēs izklīdām pasaules tālēs un kļuvām par trimdiniekiem. Pasaulē toreiz nekas nelikās paliekoši nokārtots. “Tā nevar palikt un nepaliks!” – mēs deklarējām viens otram un dzīvojām it kā pagaidu dzīves, gaidot signālu mājās braukšanai.

Mūsu ticība pasaules politikas attīstībai mums labvēlīgā virzienā, kaut mazliet iedragāta ar neizšķirto rezultātu Korejas kaŗā, vēl turpināja dominēt mūsu sabiedrisko domu un darbošanos. Mēs joprojām bijām pārliecināti, ka Baltijas valstu brīvības problēma ir ārkārtīgi svarīga ne tikai šo zemju tautām un mums, bet arī pasaules lielvarām.

Ungārijas revolūcijas netraucēti brutālā apspiešana bija milzīgs trieciens arī mums. Mēs sākām aptvert, ka mūsu cerības uz stāvokļa maiņu Austrumeiropā diemžēl bija balstītas uz apmēram tikpat reāliem pamatiem, kā “drošas ziņas” kaŗa beigu posmā Latvijā par to, ka “zviedri nāks”. Mums tomēr tā īsti nepietika drosmes atklāti atzīt pasaules politiskās realitātes un no tām secināt, ka mūsu dzīve svešumā laikam gan turpināsies pavisam ilgi. Mēs taču ik gadus saņēmām kārtējos apliecinājumus – gan aizvien “ūdeņainākus”, tas tiesa – par to, ka Baltijas valstu iekļaušana Padomju Savienībā netiek atzīta. Tādēļ viss taču joprojām bija “kārtībā”…

Gadi gāja un pagāja. Mūsu saukļi, runas un deklarācijas joprojām tērpās spožo patriotisko frāžu svārkos, bet mēs paši kļuvām par patvēruma zemju pilsoņiem, - tātad tīri formāli pārvērtāmies par immigrantiem. Mūsu bērni, dīvainā kārtā, savā starpā sāka sarunāties nevis latviski, bet gan vietējā valodā.

Mēs ne brīdi nebijām šaubījušies – vismaz runās un rakstos nē – par mūsu spējām un gribu palikt par latviešiem arī svešumā dzīvojot, bet mums bija pietrūcis laika tā nopietni izdomāt, ka mūsu bērni bija, ir un būs pavisam citādā situācijā. Mēs, pieaugušie latvieši, lai kā gribēdami, varējām kļūt tikai par “kārklu” amerikāņiem, kanādiešiem, angļiem, zviedriem, utt. Mūsu augošajiem bērniem latvietība nevarēja iekrist klēpī kā gatavs ābols, bez sviedriem un piepūles, bez pacietības un mīlestības pilna darba no dienas uz dienu, no gada uz gadu. Mēs gan sacījām, ka cīnamies par latviešu tautu un Latviju, bet nepiegriezām pienācīgu vērību latvietības svarīgākajam cietoksnim – latviešu ģimenei.

Gadiem uz priekšu skrejot un vienas un tās pašas frāzes un saukļus klausoties, labai daļai latviešu pamazām aizmirsās viņu nelokāmā patriotiskā stāja, vai – pareizāk sakot – viņiem tā sauktā “latviešu polītika” kļuva neinteresanta un vienaldzīga. Jauniešu asimilēšanās labu laiku mūsu “oficiālajās aprindās” un presē netika it kā nemaz pamanīta, par to tika runāts un rakstīts maz. Kad nu ūdens pavisam sāka smelties mutē, mūsu lielākā laikraksta šefredaktors pirms nedaudz gadiem beidzot deklarēja, ka par latviešu nacionālās dzīves augstāko prioritāti trimdā esot jāuzskata “latviešu valodas iemācīšana bērniem tādā apmērā, lai viņi spētu latviešu sabiedrībā iekļauties un būt tās aktīvi dalībnieki”, un ka no šī uzdevuma atrisināšanas tālākā skatījumā esot atkarīga visa mūsu darbības nākotne svešumā.

Kāds ģeniāls jaunatklājums! Diemžēl, tikai pasludināts “ex cathedra” savu ceturtdaļgadsimtu par vēlu.

Pēc šādas, visvairāk lasītajā avīzē nodrukātas deklarācijas, sakustējās arī mūsu runas vīri un …proklamēja latviešu valodas gadu! It kā ar to atrisinājums jau būtu rokā! Bezseguma saukļos un proklamācijās jau slēpjas mūsu laikmeta traģika. Ja saukļiem neseko darbi, neviens tiem vairs netic un neņem tos par pilnu. Arī tādus, kas pauž pozitīvas vērtības un virzienu – arī tie aiziet cilvēkiem gar ausīm, jo viņi ar tiem jau ir pārbaroti.

Vai tad šāds latviešu valodas gads, bez īpašām proklamācijām, nebija katrs svešumā nodzīvotais gads tām ģimenēm, kuŗu bērni šodien runā latviski? Vai tādam latviešu valodas gadam nebija jābūt visiem trimdā pavadītajiem gadiem – visiem latviešiem? Vismaz tiem, kas arī intellektuāli ir dzīvi latvieši? Latviešu kultūras svarīgākais elements taču ir latviešu valoda. Kas atsakās no savas valodas, tas atsakās arī no savas tautas kultūras; izdara, figurāli runājot, tautisku pašnāvību. Bet latviešu valodas un latviešu kultūras mantojuma tālāknodošana mūsu jaunajai audzei taču ir bijusi, ir un būs mūsu nacionālā darba stūrakmens. Bez šī ļoti grūtā un sarežģītā uzdevuma kaut cik sekmīgas veikšanas, latviešiem svešumā patiesībā nav bijis un nav nekādas pārāk lielas jēgas, skatoties no nākotnes perspektīves – pirkt un būvēt baznīcas un tautas namus un runāt par darbu latviešu tautas labā. Mūsu tautas būt vai nebūt jautājums pasaules svaru kausos ir jau svēries vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus, un nav paredzams, ka mūsu paaudzei būs lemts pieredzēt tā galīgo atrisinājumu. Nākotnes lugā “Sapnis par Latviju” jaunās audzes loma būs daudz svarīgāka par mūsējo, un šīs lomas tekstu būs jāraksta viņiem pašiem, kā šeit, tā dzimtenē. Bez latviešu valodas, vēstures un kultūras mantojuma pārvaldīšanas, bez dzīvās latviešu tautas iepazīšanas un iemīlēšanas šo jauno aktieru darbošanās var būt tikai tāda švaukstiska ākstīšanās.

Diemžēl, vietvietām arī jaunās paaudzes vidū vecajam lozungam: “ēda, dzēra, danci sāce, kamēr ūdens plūdi nāce” ir pavisam liela ietekme, un mēs to akceptējam kā “normālu parādību”. Ābols jau nekrīt tālu no ābeles… Un diemžēl arī šāda veida filozofija un vienas dienas sienāžu dzīves veids laikam pieder pie latviskās dzīves ikdienas un tā sauktā senču mantojuma.

Kādi tad nu ir aktīvi un pasīvi mūsu svešumā pavadīto gadu bilancē? Kāds izskatās faktiskais trimdas latviešu stāvoklis, ja mēģinām uz to raudzīties “bez ienaida un bailēm”?

Pirmkārt, mēs kā organizēta etniska grupa vēl joprojām eksistējam, gan ar aizvien lielāku potenciālu uz vienprātības trūkumu dažādo viedokļu aizstāvju starpā. Mūs visus, kas esam intellektuāli dzīvi arī latviskā nozīmē, vieno mīlestība uz latviešu tautu, vēlēšanās darboties viņas labā. Nav īstas vienprātības par labāko, patreizējai situācijai piemērotāko taktiku. Kā savā laikā sainīšu sūtīšanā uz Latviju, tā tagad dzimtenes apciemojumu jautājumā, ir pierādījies, ka “tautas balss” ir stiprāka par dažu organizāciju runas vīru “stingrās nacionālās stājas” viedokļa skaļajām deklarācijām.

Otrkārt, lielākā daļa no mums ir kļuvusi par patvēruma zemju pilsoņiem, brīvprātīgi nododot uzticības zvērestu šīm zemēm, kas izslēdz mūsu padotību kādas citas valsts interesēm. Bijušie Latvijas pilsoņi, bijušie politiskie bēgļi un izbijušie trimdinieki savā lielajā vairumā tagad ir kļuvuši par latviskas izcelsmes amerikāņiem, kanādiešiem, angļiem, zviedriem utt. Trimdas pamatsastāva grupa ir skaitliski krietni sarukusi. Uz skatuves patreiz vēl paliek latviešu emigranti un viņu pēcnācēji, kas vairs nav ne bēgļi, ne trimdinieki, nedz arī emigranti. Jēdzieni “trimda” un “trimdinieki” lielajam vairumam svešumā dzīvojošo latviešu, pēc mana uzskata, vairs īsti nepiestāv. Nebūt negribu noliegt faktu, ka ir vēl mūsu vidū latviešu trimdinieki arī šodien: tādi, kas labprāt atstātu patvēruma zemju medus podus un, ja vien tas būtu polītiski un praktiski iespējams, atgrieztos Latvijas pieticībā kaut vai rīt. Ja būsim pavisam godīgi un atklāti paši ar sevi, tad droši vien būsim spiesti atzīt, ka šādu cilvēku mūsu vidū šodien laikam vairs nav tik pārāk daudz. Kultūrvēsturnieki vēlāk varēs strīdēties par to, kad un kāpēc vairums latviešu trimdinieku kļuvuši par emigrantiem, bet, manuprāt, mums pašiem būtu pienācis laiks šo dzīves faktu apzināties un izbeigt spēlēt paslēpšanos pašiem ar sevi.

Treškārt – mūsu “sapnis par Latviju” ir palicis nepiepildīto sapņu kategorijā, kas vienmēr atkārtojas, vai tu, cilvēks, gribi to vai negribi. Īpaši tiem latviešiem, kam joprojām mīļa ir Latvija un tuvs latviešu tautas liktenis. Katram no mums var būt dažādas šī sapņa versijas, taču visiem mums sapņu centrā ir latviešu tauta un tās nākotne. Sapņu tulkošana, protams, nav nekāda viegla lieta. Šai sakarībā man prātā nāk kāda sparīga 18. novembra runa, ko pirms nedaudz gadiem Čikāgā, teica kāds sparīgs Kanādas latviešu runas vīrs.

Šai runā viņš attīstīja savu Latvijas sapņa versiju un atbrīvošanas plānu koncepciju, kuŗā kā visai svarīgs elements un autoritāte figurēja amerikāņu nākotnes zīlētājas Džīnas Diksones grāmata un tās pareģojumi. Atzīšos, ka neesmu šo grāmatu lasījis un atzīšos arī, sapņu tulkošanā nekādu akadēmisku kvalifikāciju ieguvis neesmu. Bet par nākotnes ceļiem domājot, drusku ar sapņošanu tomēr būs jānodarbojas, kaut arī bez Džīnas Diksones autoritatīvo pareģojumu palīdzības.

Vēl pāris teikumu par mūsu svešuma dzīves bilances, manuprāt, svarīgāko posteni – mūsu darbu un sapņu turpinātājiem – latviešu jauno audzi jeb kā tagad mēdz teikt – jauno maiņu.

Ja vecuma robežu vilksim tā no gadiem trīsdesmit pieci uz leju, vai aptuveni tā, tad mums būs jāatzīst, ka šīs jaunās maiņas locekļi kā individi nekad nav bijuši ne politiskie bēgļi, nedz trimdinieki. Viņu apzinīgā identificēšanās ar latvietību, ja tāda pastāv, notikusi jau ārpus Latvijas robežām. Šī latvietība vairs nav un nevar būt automātiski iegūta, viengabalaina un pašsaprotama. Arī tad, ja abi vecāki ir latvieši un latviskās audzināšanas darbu ir veikuši un veic ar izpratni, pacietību un mīlestību, - arī tad viņu bērniem izaugšana par latvieti svešumā ir daudz sarežģītāks process, nekā mēs parasti to iedomājamies. Kur tad vēl visas pārējās iespējamības- vecāku vienaldzība, laika trūkums, pārspīlēta superpatriotisko saukļu kladzināšana, šķirtās laulības, jauktās laulības utt., utt. Tādēļ nav ko brīnīties, ja latviešu jaunās maiņas sastāvs ir raibu raibais. Tas ietver sevī visas iespējamās variācijas – gan Latvijā dzimušus amerikāņus, kanādiešus, angļus, zviedrus, austrāliešus, vāciešus, beļģus utt., kuŗi latviski neprot tikpat kā ne vārda un dažkārt pat nezina, kur tāda Latvija atrodas; gan Latvijā vai Vācijā DP nometnēs dzimušus divvalodniekus, kas tagad ir aktīvi sabiedriskie darbinieki, gan arī šad un tad – tādus, jau patvēruma zemēs dzimušus jauniešus, kas bez šaubīšanās sevi sauc par latviešiem un spēj pat latviski dzejot.

Mūsu rīcībā diemžēl nav nekādu nopietnu datu par to, kas liecinātu par jaunās maiņas latviešu valodas prasmi, tās nostāju un ievirzi latvietības problēmu risināšanā. Uz vispārējo vērojumu pamata tomēr var teikt, ka svešumā ir izauguši tādi jaunieši, kas savu grūto identitātes konfliktu risinot, ir atzinuši sevi par latviešiem.

Pēdējos gados arī latviešu etniskās grupas jaunajā maiņā ir sācies it kā tāds mazs atmodas laikmetiņš, kad jaunieši paši mērķtiecīgi cenšas atgūt un apgūt savu senču kultūras mantojumu , iesākot ar tā pamatelementu – latviešu valodu. Diemžēl ir jāpiebilst, ka šādu jauniešu skaits ir samērā mazs.

Latviešu problēmu risināšānā šīs jaunās maiņas grupa vēl nav pilnīgi brīvi nostājusies uz sava, elastīgi jauna politiskā un taktiskā ceļa, bet dažādas pazīmes rāda, ka līdz šim dominējošai trimdas politikas stīvi dogmatiskajai ģenerāllīnijai šīs grupas aktīvo locekļu vidū piekrišanas ir maz. Kā katra jauna paaudze, arī latviešu jaunā maiņa nāk ar savām vērtību pārvērtēšanas mērauklām, ar saviem kapteiņiem un stūrmaņiem, kas savu latviskās dzīves kuģi aizvien vairāk stūrēs uz dzimtenes pusi. Jo tur, lūk, joprojām ir tautas dzīvības un latvisko vitamīnu avots.

Līdz šim esam runājuši par to, kā bija un kā ir. Tagad mēģināsim zīlēt par to, kā varētu būt.

Manuprāt, pastāv divas iespējas:

1) atgriešanās Latvijā;

2) palikšana svešumā.

Atgriešanos Latvijā viss lielais vairums latviešu ir noraidījuši, jo tāds solis viņiem nav licies politiski pieņemams. Vēstures ratu atpakaļ pagriezt nevar neviens, arī Baltijas valstu jautājumā nē. Var tikai zīlēt par to, kāda būs turpmākā politiskā kūleņošana lielajā pasaules politikā un kāda varētu būt tālāko notikumu attīstība Padomju Savienībā. Kaut arī tur nacionālais jautājums oficiāli jau sen skaitās nokārtots un atrisināts, perfektā padomju cilvēka rašanos joprojām kavē dažādas neizskaidrojamas nacionālistiskas tendences dažādās “varen-plašās dzimtenes” malās. Joprojām vēl atrodas augsti mācīti un marksistiski-ļeņiniski kaldināti zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki, kas prasa padomju konstitūcijā paredzēto un starptautiskos līgumos garantēto cilvēka tiesību ievērošanu utt. Izglītības līmenis un līdz ar to aktīvi domājošo cilvēku skaits pastāvīgi pieaug. Pieaug arī prasības pēc dzīves apstākļu straujākas uzlabošanas un lielākas individuālās brīvības. Arī Padomju Savienībā laiks nestāv uz vietas. Teorētiski tādēļ varētu teikt, ka iekšējiem apstākļiem Padomju Savienībā liberalizējoties, varētu rasties situācija, kad svešumā dzīvojošie latvieši varētu sākt apsvērt iespēju atgriezties dzimtenē, ja tā viņus ņemtu pretī. Nedomāju, ka tuvākajā nākotnē šāda situācija varētu izveidoties.

Otra teoretiska variācija būtu atgriešanās Latvijā tās patreizējā stāvoklī. Kaut arī mums šķiet, ka mēs esam tīri labi informēti par to, kas noticis ar Latviju un latviešiem pēc otrā pasaules kaŗa beigām, tā pavisam patiesi izjust un saprast visu to pārdzīvujumu skālu, kas bija, ir un būs dzimtenes latviešu ikdienas neatņemama sastāvdaļa – to laikam diez vai vairs visā pilnībā spējam. Mūsu divas pasaules ir pārāk atšķirīgas, un trīsdesmit gadi ir ļoti ilgs laiks. Latviešus dzimtenē aizgājušajos gadu desmitos dzīve nav lutinājusi, bet viņi ir mācējuši piemēroties un pratuši izdzīvot. Vai mēs to tagad spētu? Stipri par to šaubos. Tāpat arī šaubos par to, vai dzimtenē valdošās iestādes būtu ieinteresētas lielāka skaita svešumā tik ilgi nodzīvojušu latviešu repatriācijā. Atsevišķi gadījumi ir bijuši un droši vien būs arī nākotnē, bet pēc mana uzskata nekāda masveidīga atgriešanās dzimtenē nākotnē vairs nenotiks.

Izslēdzot svešumā dzīvojošo latviešu masveidīgu atgriešanos dzimtenē paredzamā nākotnē, atliek tikai otra nākotnes ceļa iespēja, proti, - palikšana svešumā. Manuprāt, tā patiesībā laikam ir vienīgā reālā mūsu nākotnes perspektīve. Vai šādu varbūtību pieņemot, varam cerēt, ka turpmākajos gadu desmitos vēl būs latviskas nākotnes ceļa meklētāji un gājēji nevien dzimtenē, bet arī svešumā? Noteikti būs, ja vien mēs neizšķiedīsim spēkus un enerģiju savstarpējās ķildās par to, kam pieder “pareizās nacionālās stājas” monopols, bet tā vietā sacelsim savas latviskā sīkstuma spuras un koncentrēsimies uz pašu svarīgāko – latviskās dzīvības glābšanu. Viss pārējais tad nāks kā tāds bezmaksas pielikums.

Latviešu tauta nebeidza eksistēt 1940. gada 17. jūnijā; šai dienā, jeb pareizāk sakot, jau 1939. gada oktobrī, gan beidza eksistēt suverēnā Latvijas valsts. Valstis savu neatkarību var iegūt, to pazaudēt un atkal atgūt, pārdzīvojot dažādus politiskus režīmus un to attīstības pakāpes. Turpretī tautas, tāpat kā cilvēki, dzīvo un mirst tikai vienu vienīgu reizi. Tautas atjaunot vairs nav iespējams. Un bez tautas, protams, nevar būt arī valsts. Tādēļ nevis valsts, bet gan tauta ir jāstāda pirmā vietā. Tautas dzīvība ir sargājama par visu vairāk, īpaši mazām tautām.

Latviešu tautas smagās vēstures lappuses stāsta par brīžiem, kad iznīcība ir bijusi tik liela, ka plašos novados nevarēja dzirdēt pat gaili dziedam. Arī mēs, latvieši paši, savu varoņgaru daudzinot, dažādos kritiskos vēstures posmos neesam bijuši sevišķi taupīgi ar latviešu dzīvo spēku, skrienot kauties citu labā un viens pret otru vietā un nevietā. Maza tauta tā nedrīkst šķiesties ar savu locekļu dzīvībām. Mazas tautas locekļiem ir svarīgāk darīt iespējamo, lai varētu savai tautai dzīvot, bet miršanu par savu tautu atstājot kā galīgi visupēdējo izvēles iespēju.

Ir, protams, divas versijas par to, kā Latvija kļuva par Padomju Savienības sastāvdaļu. Nav cerību, ka šajā vēstures punktā, tāpat kā daudzos citos, būtu panākama kāda viedokļa saskaņošana mūsu paaudžu dzīves laikā. Latviešiem dzimtenē ir bijis, ir un būs izdevīgāk pieņemt padomju vēstures oficiālo versiju par Latvijas brīvprātīgo pievienošanos Padomju Savienībai, jo eksistēt gadu desmitiem ilgi kā “okupētas Latvijas” iedzīvotājiem būtu daudz, daudz nepatīkamāk. Tāds viedoklis, vismaz ārēji pausts, ir palīdzējis ne tikvien pārdzīvot un izdzīvot, bet devis iespēju dzīvot arī latviešu zinātnei, mākslai un citām latviskās dzīves izpausmēm. Par tik, par cik tās attīstību ir varēts iemanevrēt eksistējošās “ģenerāllīnijas” ietvaros. Tās latviešu paaudzes, kas savu iespēju robežās – vēl joprojām nosaka “oficiālās ģenerāllīnijas” veidošanos kā dzimtenē, tā arī svešumā, ir nesamierināmi ideoloģiski un nereti arī tīri personīgi pretinieki. Šo paaudžu personīgā un arī ideoloģiskā iesaistīšanās naidīgo lielvaru konfliktā ir bijusi tik dziļa, ka uz pamieru viņu starpā cerību nav. Bet kā šeit, tā arī dzimtenē, šīs vecās gvardes rindas kļūst arvien retākas un viņu ietekme pakāpeniski samazinās. Tiem, kas gadu desmitiem un vēlāk stāsies viņu vietā, vairs nebūs šī smagā un personīgā pagātnes sloga, kas kavē jebkāda veida ceļu uz konflikta mazināšanu; viņi varēs būt mazāk dogmatiski, elastīgāki. Varbūt pamazām tad varēs nonākt pie uzskata, ka pāri tautas, īpaši mazas tautas, locekļu ideoloģiskām un politiskām domstarpībām būtu jāstāda mūsu tautas kopējās dzīvības intereses. Svarīgs taču ir ikviens latvietis, vienalga, kādā politiskā sistēmā tam liktens lēmis dzīvot un godīgi maizi pelnīt. Mēs varam līdz ar dzejnieku varonīgi izsaukties:

“Mēs varam iet caur visām mokām,

Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,-

Jo pacels Dievs uz savām rokām

Mūs tad, kad mūsu diena nāks!”

bet arī Dievs varēs mūs tikai tad pacelt uz savām rokām, ja Viņam būs atlicis ko celt.

Mēs zinām, ka latviešu skaits Latvijā pakāpeniski samazinās salīdzinājumā ar krievu un pārējo Latvijas iedzīvotāju kopskaitu. Mēs zinām arī to, ka latviešu dzimstības procents, kas vienmēr ir bijis zems, tagad dzimtenē ir viens no zemākajiem visā pasaulē. Latviešu tauta Latvijā netiek pārkrievota, bet viņa gan pamazām savā sastāvā kļūst arvien vecāka. Tukšumi netiek piepildīti. Tas ir – ne ar latviešiem. Tur nav vainojama tikai tā saucamā režīma politika un dzīvokļu trūkums. Liela nozīme šajā punktā ir arī modernai latviešu mentalitātei. Jaunā Žiguļa iegāde dažam labam latviešu pārim dzimtenē šķiet svarīgāka par ģimenes un līdz ar to tautas turpinājuma nodrošināšanu. Vai ar latviešiem svešumā ir daudz labāk? Vai, piemēram, tās latviešu mātes, kas ir izauklējušas un uzaudzinājušas kuplāku bērnu pulciņu, ir saņēmušas un saņem patiesu sabiedrības atzinību un atbalstu? Zīmīgi, ka par to sūdzas arī daudzbērnu mātes dzimtenē. Un tomēr – kā dzimtenē, tā svešumā latvietības cietokšņa aizstāvju pirmajās rindās joprojām stāv izturīgā latviešu sieviete. Īpaši tajos uzdevumos, kuŗos nepieciešama ilgstoša, neatlaidīga un neapdziedāta pelēkā darba varonība, kā piemēram, jaunatnes audzināšanā.

Lēni, bet pamazām tomēr, mēs beidzot sākam saprast to, ka neviena vara nepasargās latviešu tautu no sairšanas, ja paši latvieši to nedarīs. Mūsu un dzimtenes latviešu vidū ir redzīgi cilvēki, parasti dzejnieki, kas šad un tad ir saukuši mums visiem brīdinājuma signālus, ir aicinājuši atvērt acis realitātes saskatīšanai un mudinājuši mūs uz spēku apvienošanu. Mūsu pusē esam lasījuši šādas rindas:

Saslēgsimies cieši jo cieši:

esam pēdējais simts.

Pacelsim kritušos,

Viņi ir mūsu brāļi:

Viņi būs jāņem līdz,

Kritušos neuzcelsim.

Tik daudz kritušo brāļu kaŗā,

Tik daudz upurēts visādiem gariem.

Pietiek! Saslēgsimies!

Plecu pie pleca. Labo pie kreisā,

kreiso pie labā…

Šī var būt mūsu pēdējā debija.

Zinu jau zinu – tas nav latviešu dabā

(arī senprūšu dabā tas nebija)

bet mēs esam pēdējais simts.

Mūžīgi mūžam nolādēts paliks.

Kas aizies no mūsu deldētās cilts.

Šie ir ļoti stipri Valža Krāslavieša vārdi, bet viņos ir daudz tautas likteņgaitu redzēšanas.

 

Dzimtenē Jānis Peters pirms gadiem sešiem ir rakstījis tā:

Nedz lādēs, nedz rijās, nedz sendienu prievītēs

pastāv tā sūtība, elpo tā būtība.

Latgalē dzeivojit, Kurzemē dzievājiet-

brīvojiet, brīvojiet sevi no zudības.

Nesauciet atpakaļ tautiskā jūtībā

pastalu, bērīšu, spīļarklu vasaras.

Dvēsele – mūžīgā dzirnakmens grūtība,

Tur – tautas gaviles, tur – tautas asaras.

Ozolu saknes ar šūpuļiem sasieniet,

Varoņu pelnos uz zemes un debesīs

atrodiet paši sev cienīgas asinis-

pīšļi un putekļi klāt jums tās nenesīs.

Pašcieņu meklējiet nāvēs un dzīvībās,

Degošus pilskalnus uzejiet ezeros,

nemāciet prievītes bērniem, bet brīvību,

senčiem bij piestas, jums – elektroveseri.

Pasaule griežas, drūp akmens, nāk tēraudi,

dzimst jaunas dzejas, un nav tur ko vaimanāt.

Vectētiņ, neraudi, neraudi, neraudi-

dzimtene paliek un asinīs nemainās.

(Literatūra un Māksla, 8.2.1969)

Turpmākajos gadu desmitos latviskās nākotnes ceļa meklētājiem svešumā būs jādarbojas mainītā pasaules situācijā. Būs nepieciešams apvienot jau tā sarukušos spēkus, kas tagad sadrumstaloti pa dažādiem fondiem un organizācijām. Būs jāatbrīvojas no pierastās dogmatiskās ģenerāllīnijas par “karoga nešanu atpakaļ” un “vienīgo pareizo nacionālo stāju”. Tā vietā vajadzēs iemācīties reālu politiskās situācijas vērtēšanu, taktisku elastību un dažreiz – varbūt – pat politiskā kursa maiņu par visiem 180 grādiem.

Bet par visu vairāk būs nepieciešama klusā darba varonība latviskās dzīvības saglabāšanā, kā dzimtenē , tā arī svešumā. To nevarēs paveikt ar bravurīgu saukļu skandināšanu; tur būs nepieciešama, vecmodīgi runājot, nesavtīga ziedošanās un patiesa mīlestība uz latviešu tautu un tās kultūras mantojumu.

Arī pasakā tikai Antiņš, kas neprasīja “kas man par to būs?”, spēja uzjāt stikla kalnā un atmodināt princesi. Latviskās nākotnes ceļu sekmīgi varēs meklēt tikai tie, kas sekos viņa piemēram un Raiņa vārdiem:

“Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs,

Pastāvēs, kas parvērtīsies!”

Ādolfa Sprūdža svētku runa akadēmiskās vienības LĪDUMS 50. gada svētku sagaitā 1975. gadā Toronto

<< | Contents | >>