Mēs braucam pa jaunu ceļu

Vērojumi 17 stundu braucienā no

Minsteres līdz Londonai

Domāju, ka esmu pirmais, kas apraksta vērojumus

jaunajā maršrutā, tāpēc centīšos atzīmēt arī visu to,kas var noderēt tālākiem braucējiem.

Minsteres transitnometni mūsu transports atstāj 8. sept. plkst. 15 ērtos pasta autobusos. Smago bagažu aizved un iekrauj atsevišķi. Ieņēmuši ērtas sēdvietas vagonos , vēlīgi noraugāmies, kā tā nozūd vagonā bez mūsu palīdzības. Tas sanāk pilns līdz malām, jo transportā esam 300 cilvēku.

Plkst. 16,30 vilciens sāk kustēties. Robežstacijā Entheimā mazs azaids un vairāk formāla nekā faktiska muitas kontrole. Muitas ierēdņi – angļi un vācieši interesējas par līdzpaņemto valūtu , foto un radio aparātiem, akordeoniem un līdzīgām mantām, dažam pārbaudot arī kofera saturu. Sarežģījumu nevienam nav, bet smagā bagaža liekas neietilpstam viņu interešu lokā.

Pēc 15 minūtēm glītas zemnieku mājiņas un govju bari aplokos liecina, ka esam Holandē. Klāt arī pirmā piestātne – Oldenzāle. Pulksteņus pagriežam par stundu atpakaļ, jo esam citā laika rēķina joslā. Dažs rūdītāks bij. DP stacijas restorānā jau radis labvēlīgu kontaktu un atgriežoties zina stāstīt, kā garšo Holandes alus un kūkas. Plkst. 1,30 esam pie mērķa - Hukas ostas.

Vilciens piebrauc ap 40 m no ostmalas , kur jau noenkurojies stāv glīts kuģītis ‘’ Biarritz’’, ap 1000 tonnu liels. Transporta tālāko vadību pārņem darba ministrijas ierēdņi, šoreiz abi latvieši. Kuģis stāv gandrīz vienā līmenī ar ostmalu, tā kā novietošanās viegla. No bagažas vagona līdz kuģim un tā iekšpusē izveidojam vīriešu ķēdi, un saiņi, koferi un kastes, gan ne pārāk lielas, raiti pazūd kuģa vēderā. Tomēr ieteicams mantas iesaiņot tik smagos saiņos, lai pats varētu tos pārvietot. Tāpat iesaiņojumam jābūt izturīgam, jo ir gadījumi, kad saiņi izjūk.

Kuģim nav īpašu kravas telpu. Tas ierobežo līdzņemamās bagažas daudzumu. Ja bagaža padarīta vieglāk pārvietojama, iespējams arī vairāk paņemt līdz. Šeit noskaidrojās arī, ka agrāko braucēju bagaža nav palikusi krastā, kā to ziņoja Minsterē, bet visa paņemta līdzi. Paskaidro arī, ka par foto un radio aparātiem, šujammašīnām, divriteņiem un līdzīgiem priekšmetiem esot jāmaksā muita. Tā kā pamatnometnēs ziņas ir citādas, tad būtu vēlams šo jautājumu pamatīgāk noskaidrot, vai muita jāmaksā uz vietas izbraucot vai arī ievedot.

Trīs stundās iekravāšanās pabeigta un plkst. 4,10 kuģis atstāj ostu. Harvičā esam plkst. 10,40. Mantas atkal izkraujam pēc jau pārbaudītās ķēdes sistēmas, bet sevišķu piesardzību pret saiņiem nav iespējams ievērot. Tālāk mantas pārņem īpaši strādnieki, nogādājot tās muitas dārzā.

Muitas kontrole iet samērā gausi. Ierēdņiem jāuzrāda transitnometnē apstiprinātais kopējais mantu saraksts. Katra saiņa iekšpusē (nevis ārpusē) jābūt sarakstam par tā saturu. Muitas ierēdnis vēl uzstāda dažus jautājumus par cigaretēm, alkoholiskiem dzērieniem, foto aparātiem utt. , dažam liekot atkal atvērt saiņus. Dažkārt pārbauda arī dāmu rokas somiņas. Mums nekādu sarežģījumu tomēr nav. Deklarācijas par saiņu saturu visumā netiek apšaubītas.

 

Pēc kontroles smago bagažu nosūta tieši uz izvietošanas nometni, kuŗas adrese katram izsniegta jau Minsterē. Plkst. 15,45 ērts speciālvilciens mūs vizina tālāk uz Londonu, kur EVW caurbraucēju nometnē Vestendā nokļūstam 9. sept. plkst. 20. Brauciens ildzis 17 stundu un jau otrā dienā dosimies uz izvietošanas nometnēm.

Ād. Mārzemietis,

Nedēļas Apskats (Detmold), 1947. gada 3. oktobrī

<< | Contents | >>