Mūsu nacionālā darba prioritātes

Pēc šīs zemes ierašām runātāja galvenais uzdevums pēc garšīgām vakariņām ir – pavairot un paildzināt vispārējo sabiedrības omulību, pastāstot smalkus jociņus par izvēlēto tematu un apliecinot, ka viss tomēr ir jauki un skaisti šai bēdu pasaulē.

Man ir šaubas, vai spēšu šo uzdevumu pienācīgi veikt, lai arī pie labas gribas par manas runas tematu – “Mūsu nacionālā darba prioritātes” – būtu iespējams savirknēt visai gaŗu un arī patiesu anekdošu krājumu.

Beidzamajos gados šis temats latviešu sanāksmēs un presē jau ir kļuvis stipri populārs, lai neteiktu ko stiprāku. Tādēļ man ir zināmas bažas, ka klātesošie literatūras pazinēji jau tagad iekšēji sagatavojas atcerēties epizodi no mūsu pasaku lielmeistara Skalbes apraksta par Miera un Pieticības Malu, turienes mielastiem, runām un komentāriem. Atmiņas atsvaidzināšanai paklausīsimies, kā skanēja divu klausītāju saruna pēc pravieša Ruņģa Miera un Pieticības Malas mielastā:

“Viens teica: ”Cik jauki šodien mūsu pravietis runāja! Uz mata tāpat kā pērn un aizpērn”.

“Jā, un cik saprotami!” otrs atteica, “es pazīstu katru vārdu viņa runā”.

“Kāds miers!” pirmais žāvājās, “acis pašas veras ciet”.

“Jā”, otrs, laikam jau iesnaudies, pa miegam atbildēja.

(Tik īsas pa laikam bij’ viņu sarunas: viens kaut ko teica, citi piekrita, beigās visi iesnaudās).

Gar visu gaŗo pamali nedzirdēja neviena putniņa dziedam”. ---

Vai man izdosies aizsniegt šādus daiļrunības kalngalus, par to spriedīsim pēc tam, kad būšu beidzis.

Domājot par šīs runas tematu, es skatījos iedomātā spogulī uz trimdas latviešiem, nedalot tos ne ticību, ne citādos grupējumos, un mēģināju atrast atbildes uz šādiem pamatjautājumiem:

Dotajā laika sprīdī varu jums sniegt savu pārdomu rezultātus tikai pavisam koncentrētā formā, nepavisam nepretendējot uz kādu zinātnisku objektivitāti vai sokrātiskas erudīcijas smalkajām analīzēm. Tas, ko teikšu, ir – gluži vienkārši – manas personīgās domas.

Atļaujiet man sākumā pieminēt dažus svarīgus faktorus, kuŗu apzināšanās , manuprāt, ir nepieciešama reālam problēmas skatījumam.

Atcerēsimies, ka tā latviešu grupa, kas, otrajam pasaules kaŗam beidzoties, atradās rietumu pasaulē, turpat vai simtprocentīgi bija polītiskie bēgļi, ar gandrīz vai nesadragājamu ticību uz drīzu atgriešanos atbrīvotajā dzimtenē. Kad mūsu cerības “nākošo 18. novembri svinēt brīvajā Latvijā” nepiepildījās, mēs izklīdām pasaules tālēs un kļuvām par trimdiniekiem.

Cīņa par eksistenci un materiālās labklājības nodrošināšanu jaunajos dzīves apstākļos paņēma turpat vai visus mūsu spēkus. Mūsu latviskās kopības sajūta tomēr bija tik spēcīga, ka toreiz – daudz grūtākos apstākļos – atradās laiks, enerģija un līdzekļi gan dedzīgam darbam latviešu kultūras laukā, gan polītiskām aktivitātēm, gan arī neizbēgamajiem pašmāju ķīviņiem.

Mūsu ticība pasaules polītikas attīstībai mums labvēlīgā virzienā, kaut mazliet iedragāta ar nepabeigto Korejas kaŗu, vēl turpināja dominēt mūsu sabiedrisko domu un darbošanos. Mēs joprojām bijām pārliecināti, ka Baltijas valstu brīvības problēma ir ārkārtīgi svarīga nevien šo zemju tautām, bet arī pasaules lielvarām.

Ungārijas revolūcijas netraucēti brutālā apspiešana mums – un arī latviešiem dzimtenē- bija milzīgs trieciens. Mēs sākām aptvert, ka mūsu cerības uz stāvokļa maiņu Austrumeiropā, diemžēl, bija balstītas uz apmēram tikpat reāliem pamatiem, kā “drošas ziņas” kaŗa beigu posmā Latvijā par to, ka “zviedri nāks”! Mums tomēr tā īsti nepietika drosmes atklāti atzīt nepielūdzamo polītisko realitāti un no tās secināt, ka mūsu dzīve svešumā laikam gan turpināsies pavisam ilgi. Saukļi, runas, deklarācijas, rezolūcijas un memorandi joprojām tērpās spožo frāžu svārkos. Mēs paši kļuvām par patvēruma zemju pilsoņiem. Pieaugošais “vienaldzīgo” un asimilējušos latviešu un jo īpaši jauniešu skaits tika vienkārši ignorēts. Piecdesmitajos gados un pat vēl vēlāk maz, pavisam maz teorētiski pārdomātas, organizētas rīcības tika veltīts problēmai, kas būtu pavisam steidzīgi un neatliekami jādara, lai latviešu bērnus, pusaudžus un jauniešus nopietni ievadītu latviešu kultūras pasaulē un vismaz krietnu daļu no viņiem arī tur daļēji noturētu. Pietika ar to, ka latviešu bērnam vai jaunietim bija labas sekmes patvēruma zemju skolās.

Vecāki visiem spēkiem un ar izciliem panākumiem atbalstīja bērnu izglītības centienus, deva savu labāko, bet – no pašiem bērniem latviskuma interešu labā jo bieži vien neprasīja tikpat kā nekādas piepūles. Arī pašiem vecākiem, materiālās labklājības līmeni dedzīgi augšup ceļot, ne vienmēr pietika laika, spēka un enerģijas paveikt daudz ko vairāk latviskās audzināšanas laukā, kā stingri nobrēkt – “Runā latviski!” un pēc tam doties uz ne vienmēr nepieciešamo darbu otrajā maiņā, vai – nedaudz gadus vēlāk – uz sēdēm, jubilejām, ballēm un privātajām viesībām. Organizāciju runas vīriem arī bija maz laika par šo sarežģīto jaunatnes problēmu kompleksu dziļāk un aptverošāk padomāt, jo svarīgāka likās t.s. polītiskā darbība.

Latviešu preses izdevumiem bija jāatspoguļo trimdas “oficiālā līnija” ar neoficiālo lozungu, ka trimdas dzīvē – “viss kārtībā, ak, cienījamā kundze, viss kārtībā, viss kārtībā!” papildinot to ar sodīšanos par lielās pasaules cietsirdīgo vienaldzību un polītisko stulbumu, jubileju aprakstiem un pašslavināšanās kulta veiksmīgo tālākveidošanu. Tikai pirms dažiem gadiem mūsu lielākā laikraksta šefredaktors pēkšņi pazaudēja savas rožainās brilles un konstatēja, ka par latviešu nacionālās dzīves augstāko prioritāti trimdā esot jādeklarē “latviešu valodas iemācīšana bērniem tādā apmērā, lai viņi spētu latviešu sabiedrībā iekļauties un būt tās aktīvi dalībnieki” un ka no šī uzdevuma atrisināšanas tālākā skatījumā esot atkarīga visa mūsu nacionālās darbības nākotne svešumā. Pareizi teikts, tikai savus gadus divdesmit par vēlu. Man vēl gribētos piebilst, ka no jaunatnes nostājas būs atkarīga ne tikai šefredaktora minētā “visa mūsu nacionālās darbības nākotne svešumā”, bet pats šīs darbības primārais elements – latviešu etniskās grupas dzīvība un turpmākā eksistence.

Atgriežoties tagad pie sākumā uzstādītajiem jautājumiem, mēģināsim rast atbildi uz pirmo, proti, kas tad mēs īsti esam tagad, pēc turpat trīsdesmit svešumā pavadītiem gadiem?

Vispirms ir jāizšķir divas grupas:

Ja trimdas pamatsastāva grupa turpat simtprocentīgi sākuma gados bija polītiskie bēgļi, kas, pasaules tālēs izklīstot, kļuva par trimdiniekiem, tad šodien šie jēdzieni “trimda” un “trimdinieki” lielam vairumam svešumā dzīvojošo latviešu, pēc mana uzskata, vairs īsti nepiestāv. Nebūt negribu noliegt faktu, ka ir vēl mūsu vidū latvieši-trimdinieki arī šodien; tādi, kas labprāt atstātu patvēruma zemju medus podus un, ja vien tas būtu polītiski iespējams, atgrieztos Latvijas pieticībā kaut vai rīt. Ja būsim pavisai godīgi un atklāti paši ar sevi, tad droši vien būsim spiesti atzīt, ka šādu cilvēku šodien mūsu vidū laikam vairs nav tik pārāk daudz.

Kultūrvēsturnieki varēs vēlāk strīdēties par to, kad un kuŗā brīdī vairums trimdinieku kļuvuši par emigrantiem, bet mums pašiem būtu pienācis laiks šo dzīves faktu apzināties un pārtraukt spēlēt paslēpšanos pašiem ar sevi. Šāda terminoloģijas maiņa varbūt dažam labam nepatiks, bet, manuprāt, tā atbilst realitātēm.

Daļa no latviešu emigrantiem jau ir pilnīgi iesaistījušies patvēruma zemju dzīvē, lielākā vai mazākā mērā zaudējot – ja ne gluži latviskās identitātes apziņu, tad gan katrā ziņā interesi par latviešu problēmām un arī vēlēšanos piedalīties latviskajos pasākumos. Citi jau sen kā pārbaroti ar rožaino briļļu polītikas nereālajiem saukļiem, apnikuši un vienaldzīgi atvilkušies savos personīgo darbu kalnos. Ir ari vēl tādi, kas gan visai labprāt piedalās citu noorganizētajos dziesmu svētkos, dažādos citos lielsarīkojumos, un labprāt izmanto arī lokālo latviešu organizāciju pieticīgos pasākumus, tos brīžiem it kā “no augšas” pakritizējot, bet paši vai nu “nejūtas kompetenti” jeb ir pārāk aizņemti, lai sniegtu savu palīdzīgo roku kopējā darba ķēdes kalšanai. Zināma daļa emigrācijas latviešu gan formāli pieder arī pie tādas vai citādas latviešu organizācijas, kuŗu statūtos un biedru solījumos ir daiļskanīgi vārdi par uzticību tautai un tēvzemei vai taml., bet kuŗu redzamākā aktivitāte vērotājam no malas šķiet guvusi inspirāciju no senā teiciena _ “Ēda, dzēra, danci sāce, kamēr ūdens plūdi nāce”.

Neraugoties uz visām vājībām un trūkumiem, realitāšu ignorēšanu un dzīvošanu illūziju un saukļu dominētā pasaulē, sākotnējā trimdas pamatgrupa tomēr latviešu etniskās dzīvības uzturēšanas labā ir paveikusi ievērojami daudz. Par to nākotnes objektīvie vēsturnieki nenoliedzami izteiks atzinību tai brīvās Latvijas paaudzei, kuŗas rindas tagad jau kļūst arvien retākas.

Trimdinieki pamazām noiet no skatuves, emigranti vēl pagaidām paliek. Latviski dzīvo cilvēku šai emigrantu grupā, t.i., tādu, kuŗiem piederība latviešu tautai un latviešu kultūras mantojums vēl joprojām stāv viņu dzīves svarīgāko vērtību vidū – šādu cilvēku skaits arī pamazām sarūk. Daļu ir aizmidzinājis Miera un Pieticības Malas labi paēdušo cilvēku patīkamais nogurums, citi ir atmetuši ar roku nereālajai trimdas saukļu un illūziju pasaulei, vēl citi piekopj latviskās nodarbības kā tādu psīcholoģiskas pašaizsargāšanās jeb preventīvās terapijas veidu, jo tas tomēr palīdz dzīvot. Konkrētiem darbiem latvietības mērķu labā emigrācijas latviešu grupai tomēr vēl joprojām ir pietiekami daudz potenciāla spēka, enerģijas, līdzekļu un darītāju, lai par tuvāko nākotni varbūt nebūtu tik ļoti jāraizējas. Jāraizējas ir gan par teorētiskās domāšanas un tās ietekmes trūkumu mūsu nacionālā darba un mērķu noskaidrošanā un darbības virzienu noteikšanā.

Tagad uz īsu brīdi pievērsīsimies otrajai grupai, ko es optimistiski nosaucu par svešumā dzīvojošo latviešu jauno maiņu, jeb arī vienkārši par jauno maiņu. Ja vecuma robežu vilksim no gadiem trīsdesmit pieci – uz leju, vai aptuveni tā, tad būsim spiesti atzīt, ka šīs grupas locekļi kā individi, nekad nav bijuši ne polītiskie bēgļi, nedz trimdinieki. Jaunās maiņas ļoti daudzveidīgais un raibais sastāvs ietver sevī visas iespējamās variācijas – gan Latvijā dzimušus amerikāņus, angļus, kanādiešus, zviedrus, austrāliešus, vāciešus utt., kuŗi latviski neprot tikpat kā ne vārda un dažreiz pat nezin, kur tāda Latvija atrodas, gan Latvijā vai Vācijas DP nometnēs dzimušos divvalodniekus, kas tagad ir aktīvi sabiedriski darbinieki, gan arī – šad un tad – tādus jau patvēruma zemēs dzimušos jauniešus, kas bez šaubīšanās sevi sauc par latviešiem un pat dzejo latviešu valodā.

Nav mums šodien laika iztirzāt iemeslus, kāpēc jaunās maiņas grupā redzams šāds milzīgs raibums. Konstatēsim tomēr to, ka ar vienkāršajām pavēlēm – “Runā latviski!”, “Mīli Latviju, tā ir tava tēvzeme”!, “Tu esi latvietis!” utt. laikam nav gluži pieticis, lai jaunās audzes vairākumu, trimdas valodā runājot, “izaudzinātu par latviešu patriotiem”. Izaugt svešumā par latvieti un par tādu sevi apzinīgi atzīt, personīgās identitātes konfliktu risinot, nav nemaz tik viegli un vienkārši, kā tas jauniešu vecākiem un citiem īstiem latviešiem, dažreiz varbūt liekas. Katrā ziņā šai procesā ir vajadzīgs daudz kas vairāk nekā tikai patriotiski saukļi un pavēles. Nesaprasto, neredzēto un neiepazīto taču nevar iemīlēt, arī uz pavēli nē.

Mūsu rīcībā, diemžēl, nav nekādu nopietnu datu par to, kas liecinātu par jaunās maiņas vairākuma latviešu valodas prasmi, nostāju un ievirzi latvietības problēmu risināšanā.

Mēs tomēr varam teikt, ka svešumā ir izauguši tādi jaunieši, kas, savu identitātes konfliktu risinot, IR atzinuši sevi par latviešiem. Beidzamajos gados, kā to liecina augošā 2x2, prof. Leļa latviešu valodas kursu, Latviešu fonda, vasaras vidusskolu, baltiešu zinātnieku apvienības uc. līdzīgu pasākumu popularitāte, šādu jauniešu skaits uzrāda zināmu tendenci pieaugt. Arī latviešu etniskās grupas jaunajā maiņā ir sācies it kā tāds mazs atmodas laikmetiņš, kad jaunieši paši cenšas atgūt un apgūt savu senču kultūras mantojumu, iesākot ar tā pamatelementu – latviešu valodu.

Summējot iztirzājumā teikto, varam mēģināt formulēt atbildi uz pirmo jautājumu, kas mēs esam šodien pēc turpat trīsdesmit gadu nodzīvošanas svešumā, šādā veidā:

Gadu tecējumā trimdas pamatsastāva grupa pamazām ir zaudējusi savu polītisko bēgļu un trimdinieku stāvokli un, iedzīvojoties jaunajos dzīves apstākļos, ir pārvērtusies par latviešu emigrantu grupu. Šīs grupas lielajam vairumam joprojām mīļa ir Latvija un tuvs latviešu tautas liktenis, bet tai pašā laikā viņu nomāc arī piedzīvotās vilšanās un to radītā skepse, kā arī sava veida neziņa un sajukums par to, kādam nacionālam darbam būtu īsta jēga un paredzami kaut kādi panākumi šobrīd.

Jaunās maiņas sastāvs ir raibu raibais, bet arī viņu vidū ir ļoti aktīvs kodols spējīgu, apzinīgu un darbīgu latviešu. Jaunās maiņas ļaudis nav ne polītiskie bēgļi, nedz trimdinieki, bet gan svešumā dzīvojoši latvieši (ja viņi sevi par tādiem atzinuši), vai arī emigrācijas latviešu pēcnācēji, kuŗu saites ar latvietību un tās mērķiem var būt tikpat kā neeksistējošas vai paviršas, vai visai ciešas, vai pat ļoti ciešas.

Pievēršoties otrajam jautājumam par to, - ko mēs, kā nacionāla grupa, īsti gribam panākt, kāds ir mūsu primārais mērķis, domāju, ka šodien, tāpat kā toreiz, kad uzsākām svešuma gaitas, brīvība un pašnoteikšanās tiesības latviešu tautai ir mūsu nacionālā darba galvenais mērķis. Ja šis mērķis pašreizējā polītiskajā situācijā, škiet it kā pavisam nereāla sapņošana, tad atcerēsimies to, ka ticība gāžot kalnus, kā arī to, ka dažreiz tomēr arī tie pārdrošākie sapņi var kļūt par īstenību. Polītika nav nekāda eksaktā zinātne, kuŗā visu var skaidri un precīzi aprēķināt. Pasaulē ir notikuši un notiek dažādi polītiskie kūleņi. Kas var droši apgalvot, ka kāds no šādiem nākotnes polītikas kūleņiem nevar būt labvēlīgs arī mūsu sapnim par Latviju?

Mērķis var pastāvēt tomēr tikai tad, ja pastāv arī pati grupa, kas šo mērķi grib sasniegt. Ja par visu latviešu primāro mērķi uzskatām brīvību latviešu tautai, tad pati latviešu tauta un viņas dzīvības nodrošināšana nākotnē ir taču pats galvenais. Mēs esam skaitliski ļoti maza tauta, kuŗas dzimstības procents ir viens no zemākajiem pasaulē. Mūs ir maluši un maļ dažādās, gan naidnieku, gan draugu dzirnavās. Mūsu pašu pārāk centīgā varoņgara izpausme vietā un nevietā, mūsu lokanais mugurkauls kungu priekšā un bēdīgais savstarpējās tolerances trūkums vēstures tecējumā ir krietni vien palīdzējuši naidniekiem paretināt latviešu rindas. Vai nebūtu mums visiem – kā latviešiem Latvijā, tā arī mums šeit svešumā – pienācis pēdējais laiks apzināties, ka no latviešu tautas viedokļa raugoties, ir ikviens latvietis svarīgs, vienalga kādā polītiskā sistēmā tam pašreiz liktenis lēmis dzīvot un maizi pelnīt? To apzināties un izdomāt šāda viedokļa konsekvences.

Valsts var savu neatkarību iegūt, zaudēt un atkal atgūt, izejot cauri dažādām attīstības pakāpēm un polītiskām sistēmām. Turpretī tautas, tāpat kā cilvēki, dzīvo un mirst, - atkārtoju – dzīvo un mirst tikai vienu vienīgu reizi; tās atjaunot vairs nav iespējams.

Mēs jau varam līdz ar dzejnieku varonīgi skandēt: “Mēs varam iet caur visām mokām, Mēs varam ciest vēl briesmīgāk – Jo pacels Dievs uz savām rokām, Mūs tad, kad mūsu diena nāks!” – Bet arī Dievs varēs “pacelt mūs uz savām rokām” vienīgi tad, ja Viņam būs atlicis KO celt.

Mūsu galvenais uzdevums tātad ir – visiem spēkiem sargāt latviešu tautas dzīvību, ieskaitot šajā uzdevumā arī emigrācijas etniskās dzīvības sargāšanu.

Pieņemot, ka šim uzdevumam vajadzētu būt emigrācijas latviešu nacionālā darba centrā, jautāsim tagad trešo jautājumu: - kādas tad šobrīd ir šī darba prioritātes?

Par to, protams, dažādās versijās varētu runāt vēl vismaz trīsreiz tik ilgi kā esmu jau runājis, un tad man noteikti būtu tikpat efektīgi panākumi kā runas sākumā pieminētajam Miera un Pieticības Malas pravietim Ruņģim.

Pavisam īsi tomēr gribu pateikt, manuprāt, svarīgāko:

Apzinoties varbūtību, ka jautājums par latviešu tautas etnisko būt vai nebūt, par tās brīvību un pašnoteikšanās tiesībām atradīsies svaru kausos vēl ilgus gadus, manā skatījumā dažas no svarīgākajām nacionālā darba prioritātēm latviešiem svešumā ir šādas:

Latviešu tauta nebeidza eksistēt 1940. gada 17. jūnijā; toreiz, vai patiesībā jau 1939. gada oktobrī, gan faktiski beidza eksistēt neatkarīgā Latvijas valsts.

Mēs zinām, ka latviešu tauta dzimtenē, par spīti pēckaŗa gadu teroram, spaidiem un ierobežojumiem, ar apbrīnojamu sīkstumu ir tomēr spējusi glabāt, kopt un veidot tālāk mūsu tautas dzīvi, dzīvību un mūsu senču kultūras mantojumu. Mūsu tautas liktenis izšķirsies Latvijā, kur tautas dzīvības instinkts vēl joprojām ir spēcīgs. Mūsu, svešumā dzīvojošo latviešu, iespējas darboties latviešu tautas labā nav nekādas grandiozās, bet tās nav arī tik neeksistējošas kā to vēlētos mūsu pretinieki. Atcerēsimies teicienu, ka dažreiz pat zilonim esot bailes no peles.

Ja nu mēs, bijušie polītiskie bēgļi, izbijušie trimdinieki un tagadējie emigranti, kam vēl mīļa ir Latvija un tuvs latviešu tautas liktenis, gribam nopietni un bez bravurīgā skaļuma veikt darbu latviešu tautas labā, tad mums šobrīd atlikušais ceļš ir klusā darba varonība latvietības mērķu labā. Darba varonība ir lielāka par varonību kaujas laukā, jo prasa lielāku un ilgstošāku gribu, nesavtīgu, mīlestības pilnu darbu tautas labā un atteikšanos no katras personīgas slavas. To īsi un kodolīgi ir pateicis arī kāds anonīms latvietis dzimtenes apmeklētājiem no mūsu krasta šādos vārdos: “Spontānas varonības, kā latviešu strēlnieku, tā senās Saules kaujas nebija gŗūtākās. Gŗūtākais, varonīgākais ir par savu tautu un pārliecību cīnīties ikkatru nebrīves pelēko dienu un visu mūžu…”

Ā. Sprūdžs

Aglonas vēstis, 1973. gada Nr. 8/108 (augusts);

Nr. 9/109 (septembris)

 

<< | Contents | >>