Valodu divkauja

Ievads

Valoda ir katras kultūras pamatelements. Kas atsakās no savas valodas, tas atsakās no savas kultūras. Zaudējot valodu, zūd arī tautas kultūra, mirst pati tauta.

Dzīvojot svešumā, trimdas latviešu valodas zaudēšanas process ir sācies jau labi sen. Sastopoties ar vietējās vides dominējošo valodu, pieaugušo latviešu valoda pamazām ir piesārņojusies ar dažādiem nevajadzīgiem aizņēmumiem no dominējošās valodas, pamazām kļūstot līdzīga kādreiz pašu apsmietai “kārklu vāciešu” valodai. Ar materiālās labklājības augstākā līmeņa aizsniegšanu aizņemti, viesību virpulim līdzi skriedami, daļa trimdas latviešu gan ir bargi pieteikuši savai jaunajai audzei – “Runā latviski!”, bet viņiem pašiem nav bijis pietiekami laika, enerģijas un gribas, lai šo spēju runāt latviski ikdienas darbā arī pietiekoši savos bērnos uzturētu un attīstītu. Labam skaitam latviešu bērnu un jauniešu tādēļ jau pašā sākumā ir trūcis latviskā bruņojuma un vecāku mīlestības pilnā darbā iedēstītās cieņas pret latviešu valodu, lai viņi valodu neizbēgamajā divkaujā būtu spējīgi vai ieinteresēti aizstāvēt latviešu valodas pretenzijas uz līdzāspastāvēšanu. Daudzos gadījumos šī divkauja ir beigusies ar latviešu valodas bezcerīgu padošanos dominējošai valodai “tur jau nekā nevar darīt” filozofijas ietekmē. Bieži latviešu valoda nobīdīta tādā tumšā nabaga sērdienītas kaktiņā. Un tomēr tajā pašā laikā trimdā ir uzauguši latviešu jaunieši un jaunietes ar tik pilnvērtīgām latviešu valodas zināšanām un kultūras mantojumu, ka no viņu vidus ir radušies pat spējīgi literāri talanti. Par it kā neiespējamu uzskatītais un deklarētais dažiem tomēr ir bijis iespējams. Kādēļ tik dažādi rezultāti?

Mēģinot rast atbildi uz šo jautājumu, pavisam īsi apskatīsim vecāku lomu un motivāciju bērnu latviskajā audzināšanā, iezīmēsim valodu divkaujas norises galvenos elementus un nobeigumā mēģināsim dot dažus secinājumus.

Vecāki un viņu motivācija

Bērni var iemācīties un paturēt latviešu valodu tad, ja to nopietni grib viņu vecāki, kas paši prot runāt latviski. Liela daļa vecāku sāk bērniem mācīt latviski tīri instinktīvi, bez lielas domāšanas, jo kas gan ir dabīgāk nekā runāt ar saviem bērniem savā mātes valodā? Neizbēgamā valodu sadursme agrāk vai vēlāk tomēr piespiež vecākus apzinīgi vai neapzinīgi izšķirties, pa kuŗu ceļu iet – pa vieglo, it kā dabīgo asimilācijas ceļu, jo – “ko gan tas bērns iesāks ar latviešu valodu? Tāpat amerikānis vien izaugs!” – vai pa grūto, latviskās identitātes uzturēšanas ceļu, kas no vecākiem prasa daudz vairāk ziedošanās, mīlestības pilnas pacietības un neatlaidīga darba.

Mums, diemžēl, nav nekādu pētījumu par to, kā latviešu ģimenēs trimdā ir risinājies šis latvietības uzturēšanai tik svarīgais izšķiršanās process. Kādi ir bijuši tie motīvi, kas ir ietekmējuši vecāku lēmumus? Cik liela daļa vecāku šo jautājumu vispār ir racionāli apsvēruši? Cik no viņiem ir vienkārši atmetuši ar roku savu bērnu ievadīšanai latviskajā pasaulē, jo tas ir izrādījies daudz grūtāk nekā skandināt viesībās un svētkos saukļus par mūžīgo Latviju un pukoties par pasaules stulbumu un vienaldzību? Mēs to nezinām. Varam konstatēt tikai to, ka eksistē zināms skaits vecāku, kas dažādās intensitātes pakāpēs ir mēģinājuši un mēģina savos bērnos iedegt latviskās identitātes dzirksti, ir mācījuši un māca viņiem latviešu valodu, sūta latviešu skolās utt. Kāpēc viņi to dara? Kāda ir viņu motivācija?

Atbildes droši vien ir visai dažādas. Tā kā mūsu sociologi nekādus pētījumus šajā plāksnē vēl nav paspējuši veikt, sekojošais motivāciju skicējums var būt balstīts tikai personīgos vērtējumos un izjūtā.

Pirmkārt, ir idejiskas dabas motīvi, kuŗu pamatā pārliecība (dažādās variācijās), ka – ja Dievs ir gribējis tādu latviešu tautu, tad Viņš būs arī vēlējies, lai latvieši ir latvieši ne tikai baltās, bet arī nebaltās dienās, vienalga, kur pasaules vēji tos aizpūstu. Šī ārpus cilvēcīgās varas nolemtā piederība latviešu tautai, uzticība un mīlestība uz to nevar tikt aizsviesta projām kā tāda veca, nederīga pase. Secinājums – ja vecāki ir latviešu tautas piederīgie, vai tad nav dabīgi, ka arī viņu bērniem tādiem jābūt? Bet kā gan viņi to iespētu, ja tiem vairs nebūtu paša svarīgākā latvietības elementa – valodas? Arī tad, ja trimdas vecāki nav devuši nekā no latviešu garīgā mantojuma, agrāk vai vēlāk identitātes jautājums rodas jauniešiem pašiem. Dzimtenes dzejnieks Imants Auziņš to kodolīgi pateicis četrās rindās:

“…lai saprastu, kas es esmu,

man jāzina, kas es biju,

no kurienes esmu nācis,

kas bija mana tauta un cilvēce”.

Savas identitātes meklēšana pēdējos gados ieguvusi īpašu uzsvaru Amerikā sakarā ar minoritāšu problēmām. Arvien vairāk un vairāk “kausējamā katla” teorija ir atkāpusies un devusi ceļu kultūru mozaikas teorijai, kuŗas aizstāvji pēdējo gadu desmitos ieguvuši arvien nozīmīgākus piekritējus kā oficiālās valdības, tā arī akadēmiskās aprindās. Etniskās minoritātes Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā sāk atbrīvoties no sava mazvērtības kompleksa un atgūt pašlepnumu par savu etniskās kultūras mantojumu. Ir sācies it kā tāds etnisko grupu “atmodas laikmets”, kuŗu vajadzētu izmantot arī latviešiem savas kultūras uzturēšanas centienu labā.

Ja apzināmies sevi par latviešiem, kā to jo skaļi dažādās gadskārtās un jubilejās gadiem ilgi esam apliecinājuši gan publiskās, gan slēgtās sanāksmēs; ja dzīvojam līdzi tautas liktenim dzimtenē, gribam tai palīdzēt un gribam arī, lai mūsu bērni, lieli izauguši, darītu tāpat, tad mums ir jāapzinās šīs idejiskās izšķiršanās loģiskās un elementārās konsekvences:

Blakus idejiskas dabas motīviem var minēt arī tīri praktiskas dabas labumus, ko iegūst bērni, iemācoties latviski. Ir nenoliedzams fakts, ka latviešu valodas zināšanas un iepazīšanās ar latviešu kultūras elementiem paplašina bērna intellektuālo apvārksni. Tas ir visai nozīmīgs ieguvums. Tikpat skaidrs ir arī tas, ka latviešu valodas prašana lielā mērā atvieglo citu valodu iemācīšanos. Cik svarīgas svešvalodu zināšanas, to, mums pa pasauli braukājot, dažādos bēdu brīžos ir nācies izjust pašiem uz savas ādas. Ir lietderīgi atcerēties arī to, ka visās zemēs un visos laikos intelliģence un valdošās aprindas ir vienmēr centušās dot saviem bērniem izglītību un kompetenci divās un pat vairākās valodās. Visvieglāk valodu iemācīties, protams, ir bērna gados, ģimenē. Kādēļ nedot bērniem to, kas pēc būtības viņiem pienākas? Ir praksē pierādījies arī tas, ka tiem jauniešiem, kas pārvalda latviešu valodu un pazīst latviešu kultūras mantojumu, skolas un vēlāk arī darba gaitas bieži vien ir vieglākas un sekmīgākas nekā tiem, kam šo zināšanu nav. Ar latvietības bruņojumu, ja atļauts lietot šādus spārnotus terminus, - ar latvietības bruņojumu apkalti jaunieši tik viegli arī nepadodas dažādām greizām un izkropļotām kustībām, kas aizrauj neceļos mazāk nosvērtus individus.

Latviešu valoda neapšaubāmi jāpieskaita pie pamatelementiem latviešu kultūras mantojumā, uz kuŗu arī latviešu trimdas bērniem ir nenoliedzamas tiesības. Ir tāpēc dabiski un loģiski, ka vecāki šo mantojumu arī mēģina saviem bērniem nodot.

Valodu divkaujas process

Kā tad īsti tas notiek? Valodu divkaujas procesā ir dažādi posmi, atkarībā no bērnu vecuma, attīstības pakāpes un vecāku ieguldītā darba sekmēm. Pirmajos bērna dzīvības gados galvenā bērna pasaule ir vecāki un māja. Lai panāktu labākos rezultātus bērnu latviskajā audzināšanā, tā ir jāiesāk pie šūpuļa ar mātes mīlestību un latvisku šūpļa dziesmu. Speciālisti saka, ka bērna pirmie pieci-seši gadi esot paši svarīgākie visā viņa dzīvē. Tie stūrakmeņi, kas tiek šai laikā iebūvēti bērna rakstura audzināšanā un tās vērtību izjūtas, ko bērns šajos pilnīgās atkarības gados pārņem no mātes un tēva, lielā mērā iezīmē viņa tālāko dzīves ceļu. Tādēļ ir tik ļoti svarīgi iesākt ar latviešu valodas stūrakmeņa iebūvēšanu jau bērna šūpulī. Bērns valodu iemācīsies pavisam nemanot no mātes, tēva un citiem ģimenes locekļiem, ja vien visi konsekventi runās ar viņu latviski. Nav jābažījas par to, vai un kā bērns tiks pie dominējošās valodas apgūšanas – par to gādās rotaļu biedri un skola. Nav vēl dzirdēts, ka kādam latviešu bērnam ar dominējošo valodu bijušas pārāk lielas grūtības.

Kad bērns trīs vai četru gadu vecumā sāk aktīvus kultūras sakarus ar kaimiņu pagalma rotaļu biedriem, rodas pirmā kaut cik apzinīgā saskare ar dominējošo valodu tikai latviski runājošam bērnam. Tas nav tik liels šoks, kā daži vecāki to mēdz iedomāties, gudras un progresīvas grāmatas salasījušies. Trīs- un četrgadnieku vārdu krājums arī dominējošā valodā vēl nav nekāds bagātais. Savstarpēja saprašanās vai nesaprašanās parasti notiek ļoti nopietnā un aktīvā darbā, ko pieaugušie nepareizi dēvē par rotaļām, un tur pietiek ar dažiem esenciāliem izteicieniem. Ar pavisam mazu mātes un bilžu grāmatas palīdzību latviski runājošais bērns vajadzīgos jēdzienus ātri vien piesavinās, tā liekot pamatu savai divvalodu sistēmai. Vecākiem īstā brīdī un bērnam viegli saprotamā veidā jāparāda, ka pasaulē eksistē dažādas valodas un ka tā ir pavisam vienkārša un dabīga lieta. Vēlāk, bērnam pieaugot, tāpat jāizskaidro jēdzieni par tautību un pavalstniecību, illustrējot to ar globa un vēstures vienkāršu piemēru palīdzību. It īpaši jāuzsver tas, ka, būt citādākam, nenozīmē būt sliktākam vai mazvērtīgākam. Jārada iespējas tikties ar citiem latviešu bērniem.

Pirmskolas vecuma bērniem viss notiek mājas paspārnē, zem vecāku kontroles. Ja vien tas ir kaut kā financiāli iespējams, ir bezgala svarīgi, lai māte nestrādātu, bet būtu mājās ar bērniem. Viņas ietekmi kā bērnu rakstura veidošanā, tā arī valodas iemācīšanā neviens cits nevar aizstāt. To nevar arī par augstu novērtēt, jo galvenokārt mātes darba augļi ir tie latviešu jaunieši šodien, kas prot latviski runāt. Mātes pilna laika darbs mājās ir ārkārtīgi svarīgs līdz sešu-septiņu gadu vecumam, bet ne daudz mazāk nozīmīgs arī vēlāk, valodu divkaujai paasinoties. Latviska šūpļa dziesma, mātes lasītā pasaka un iemācītā mīkla, kopā ar māti noklausītā latviešu tautas dziesmu skaņu plate vai izšķirstītā bilžu grāmata par zvēriem, vai Lācīša piedzīvojumiem – tie un līdzīgi ikdienas latviskā vitamīna pilieni ir tie stūrakmeņi, ko latviešu mātes iebūvē bērna latviskās audzināšanas pamatos. Ja tas ir noticis īstajā laikā, t.i., pirmajos bērna dzīvības gados, tad nākošā posma valodu divkaujā bērns var doties jau visai labi sagatavots. Šo sagatavotību vēl var ievērojami uzlabot, ja pirms iešanas vietējā skolā, izdodas bērnam iemācīt lasīt latviski. Ne visi bērni piecu gadu vecumā to iespēj, bet tiem, kas to pagūst, arī dominējošās valodas iemācīšanās lasīt sagādā mazākas grūtības nekā tiem, kas latviski lasīt neprot.

Sākot apmeklēt vietējo skolu, bērns parasti jau orientējas vietējā valodā un drīz vien apgūst to tikpat labi kā viņa klases biedri. Ja arī kāds bērns, skolu sākot, prot tikai latviski, tad dažu mēnešu laikā arī viņa grūtības, bez īpašām dvēseles brūcēm, ir pārvarētas. No bērna tas prasa piepūli un piemērošanos jaunajai videi, un viņam grūti saprast, kas tad īsti notiek. Mātes pacietība un mīlestība parasti prot atrast veidus un līdzekļus, kā šo pirmo valodu divkaujas izpausmi izskaidrot un padarīt saprotamu. Ja ģimenē latviski runāts jau no agras bērnības, tad vienkāršais izskaidrojums ir – mūsu ģimenes valoda ir latviešu valoda, jo mēs esam latvieši; skolā runā citādi tāpēc, ka tur latviešu nav, tā ir vietējā skola ar šejienes ļaužu valodu, ko arī tu drīz mācēsi tikpat labi kā citi. Ja pie šī likuma par latviešu valodu kā mūsu ģimenes valodu konsekventi pieturas, īpaši bērna pilnīgās atkarības gados, tad tas ar laiku kļūst par ģimenes dzīves sastāvdaļu. Likumus, protams, ir daudz vieglāk deklarēt nekā pildīt, taču – kas ir iespējams vienam, ir iespējams arī citiem. Lai to panāktu, vecākiem ir diendienā ar saviem bērniem jāstrādā: jāpārrunā ar viņiem latviski viņu vietējās skolas gaitas, pacietīgi palīdzot ar pareizo latviešu vārdu lietošanu jauniem jēdzieniem; vismaz pāris reizes nedēļā jālasa kopā ar bērniem latviešu grāmatas, žurnāli un laikraksti, jāizskaidro un jāpārrunā izlasītais; jāseko, lai latviešu skolas uzdevumi tiktu izpildīti; vietās, kur latviešu skolas nav pieejamas, jāorganizē un jāpiedalās ārpusskolas mācību veidošanā. Tai pašā laikā ir jāapzinās, ka televīzija šai valodu divkaujā ir īsts Melnais Bruņinieks, ar kuŗu pat latviešu Lāčplēsim grūti tikt galā. Kur mātes un tēva lomu audzināšanā pārņem televīzija, tur visai grūti cerēt uz jūtamiem panākumiem latvisko centienu plāksnē.

Pirmskolas pirmajos gados apkārtnes dominējošā valoda pamazām vien kļūst par bērna pirmo valodu, aizbīdot latviešu valodu otrā vietā. Šāds rezultāts ir sagaidāms, un tā būs latviešu valodas pirmā zaudētā kauja. Viena zaudēta kauja vēl tomēr nenozīmē zaudētu cīņu, ja vien pats galvenais cietoksnis – ģimene – paliek stiprs un nelokāms. Katra latviešu ģimene trimdā, ja vien viņa to tā īsti grib, var būt maza Latvijas saliņa, kas spēj paturēt savu latviskumu arī tad, ja visapkārt dominē svešais. “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!”, kādreiz teica Rainis. Cik liela tad īsti ir mūsu, tā saukto trimdas latviešu, griba?

Nonākot pamatskolas vecākajās klasēs un sasniedzot vidusskolu, dominējošā valoda bērniem kļūst arvien bagātāka un niansētāka, kamēr latviešu valodas zināšanas labi ja noturēsies jau iegūtajā līmenī. Lai arī vietējās skolas uzdevumi un draugi prasīs daudz vairāk laika nekā agrāk, ar mērķtiecīgu un pacietīgu audzināšanu vecāki spēj ievirzīt arī ģimnāzijas vecuma bērnus tādā dienas sadalījumā, kuŗā atliek laiks arī latviešu grāmatai, latviešu skolas uzdevumiem un kādam latviešu sarīkojumam. Ir tomēr jāsargājas bērnus “pārlādēt” kā ar latviskām, tā cita veida nodarbībām, jo tad var panākt pilnīgi pretējo efektu, kas gribēts: bērns kļūst apatisks un vienaldzīgs pret visu. Harmoniskam latviskās audzināšanas darbam priekšnoteikums būs jau agrā bērnībā iedzīvinātais likums – “mūsu ģimenes valoda ir latviešu valoda”. Šai periodā likuma ievērošana jau būs kļuvusi par itin dabīgu ģimenes dzīves stilu, daudzbērnu ģimenēs “policista lomu” pārkāpumu novēršanā uzņemoties ģimenes vecākajiem bērniem. Izšķirīga nozīme panākumu nodrošināšanā būs arī vecāku vispārējām audzināšanas sekmēm. Ja audzināšanas trūkuma dēļ bērna raksturā izteikti dominēs pašreiz tik izplatītais un glorificētais egoisms un slinkums, tad arī cīņa par latvietību sen jau būs zaudēta.

Palīdzīgu roku vecākiem valodu divkaujas dažādajos posmos var sniegt latviešu skolas, draudzes un citas sabiedriskās organizācijas. Pirmais un pēdējais vārds tomēr būs jāsaka latviešu ģimenei, t.i., latviešu vecākiem, jo ne skolas, ne draudzes, nedz organizācijas vecāku, īpaši mātes darbu aizstāt nevar. Divkaujas smagumu uz saviem pleciem līdz šim ir iznesuši un arī turpmāk iznesīs latviešu ģimenes cietoksnīši – mazās Latvijas saliņas trimdā.

Kādi tad, īsumā tverot, var būt valodu divkaujas rezultāti?

Raugoties pesimistiski, var teikt, ka latviešu valodai ir pavisam vājas izredzes. Dominējošā valoda agrāk vai vēlāk nomāc un iznīcina latviešu valodas vārgos centienus pēc līdztiesības. Latviešu valoda kapitulē pilnīgi un tiek aizmirsta.

Spriežot drusku optimistiskāk, var diezgan pamatoti minēt varbūtību, ka vecākiem ir iespējams divkaujas gaitu ievirzīt tā, ka abas valodas pastāv draudzīgi viena otrai blakām, gan varbūt dažādās attīstības pakāpēs. Dominējošā valoda būs nenoliedzami bagātākā pirmā valoda, bet latviešu valoda kā otrā valoda vēl joprojām nebūs svešvaloda.

Un beidzot – pastāv arī trešā iespēja, kā to jau ir pierādījuši sākumā minētie trimdā uzaugušie jaunie literāti, un proti: latviešu valoda var sasniegt tādu pilnvērtības pakāpi, ka tā pazaudē savu “mazvērtības kompleksu” iepretim dominējošai valodai un nostājas tai blakus kā pilnīgi suverēna divvalodu sistēmas sastāvdaļa.

Nobeigums

Ja iesākām ar domu par valodu kā katras kultūras pamatelementu un valodu divkaujas norises apskatā konstatējām šī procesa elementus un latviešu valodas izredzes, tad nobeigumā lai atļauts minēt dažus prātojumus par to kā nav, bet kā varētu būt.

Nesen ir atskanējušas bažīgas balsis, ka trimdas latviešu etniskā eksistence esot bīstami apdraudēta, ka mūsu kultūras dzīve drīzumā draudot pārvērsties par tuksnesi un ka tāpēc esot jāmobilizē visi sabiedriskie spēki, lai mēs paliktu etniski dzīvi, par augstāko latviešu nacionālās dzīves prioritāti minot “latviešu valodas iemācīšanu bērniem tādā apmērā, lai viņi spētu latviešu sabiedrībā iekļauties un būt tās aktīvi dalībnieki”.

Pēc vairāk nekā divdesmit pieciem trimdā pavadītiem gadiem mēs šo elementāro pamatpatiesību, ka bez latviešu valodas prasmes nav iespējama latviešu etniskās eksistences nodrošināšana, beidzot esam atklājuši arī pavisam oficiāli, jo tā nodrukāta lielākajā latviešu laikrakstā. Labāk vēlu nekā nekad! Varbūt tiešām vēl nav galīgi par vēlu pārkārtot mūsu trimdas darbošanās prioritātes, sākot saukt lietas īstos vārdos un beigt dzīvot rožainu polītisko illūziju gaisotnē. Aizgājušajos gados diezgan pierādīta trimdas latviešu veiksme materiālās labklājības izveidošanā. Diezgan laika, enerģijas un līdzekļu iztērēts polītiskā naivumā, ar vējdzirnavu spārniem cīnoties. Tagad vajadzētu nākt garīgās atmodas laikmetam arī trimdas latviešu etniskajā grupā, veltot to pašu milzu enerģiju, kas iztērēta tā saucamajam polītiskajam darbam aizgājušajos gados, būtiski pašam vissvarīgākajam trimdas uzdevumam – etniskās dzīvības glābšanai.

Ādolfs Sprūdžs

ALA žurnāls, 1972. gada Nr. 6 (aprīlis)

<< | Contents | >>