Čikāgas Latviešu skolas problēmas iztirzājuma atreferējums

Latviešu skolas jēga šodien:

Ja arī tikai maza daļa no latviešu skolas skolēniem, lieli izauguši, katrs savā vietā un veidā kļūs par latviešu tautas dzīvības interešu nesējiem, latviešu skola savu jēgu būs piepildījusi.

Attiecībā uz ASV valdošo aprindu nostāju etnisko grupu valodas un kultūras saglabāšanas centienos, jāatzīmē mūsu centieniem labvēlīgi “jaunie vēji”. 1968.g. pieņemtais divvalodu likums. ASV valdības ierēdņu un valodas speciālistu liecības kongresa komitejās. Illustrācijai pāris citātu : Dr. Bruce Gaarder, Chief, Modern Foreign Language Section, U.S. Office of Education: ...”Our peoples’s native competence in Spanish and French and Czech and all other languages and the cultural heritage each language transmits are a national resource that we need badly and must conserve by every reasonable means”. Citā vietā, starp ieteikumiem: …”That there be provision for cooperative efforts by the public schools and the non-English ethnic organizations which have thus far worked unaided and unrecognized to maintain two-language competence in their children, that provision to be made for safeguarding the quality of the bilingual education programs which receive Federal financial assistance”.

Prof. Joshua Fishman (Language Loyalty in the United States autors): …”In an era of unprecedented governmental assistance to American colleges and universities for the establishment and maintenance of language-and-area study centers – under the National Defence Education Act – it would seem only logical to offer assistance to the institutions of American ethnic groups whose activities are clearly related to language maintenance… Government aid to ethic group schools engaged in formal mother tongue instruction would involve relatively minor innovations and reformulations in current policies”. Līdzīgas domas izteikuši arī citi. Pieminētais divvalodu likums gan galvenokārt attiecas uz spāniski runājošiem bērniem, bet liecības un pārrunas attiecīgajās kongresa komitejās visai skaidri iezīmē trendu no tās sauktās “kausējamā katla” teorijas pāriet uz “kultūras mozaikas” teoriju. Nav izslēgts, ka, dažādos likumus sīkāk izpētot, etniskajām grupām izdodas iegūt federālo un/vai pašvaldību atbalstu saviem centieniem valodas un kultūras saglabāšanas laukā.

Vecāki.

Latviešu skola Čikāgā pastāv tādēļ, ka ir grupa vecāku,kas ar tās palīdzību grib dot iespēju saviem bērniem nostiprināt un paplašināt latviešu valodas zināšanas un iepazīstināt tos ar latviešu kultūru. Kādēļ vecāki to dara? Idejiskas un praktiskas dabas apsvērumi.

Ja apzināmies sevi par latviešiem, dzīvojam līdzi tautas liktenim, gribam tai palīdzēt un gribam arī, lai mūsu bērni, lieli izauguši, darītu tāpat, tad mums jāapzinās arī šīs idejiskās izšķiršanās loģiskās konsekvences: mums diendienā ar saviem bērniem šai virzienā arī jāstrādā!

Lai arī cik žilbinoši interesantus mācību līdzekļus mēs spētu sagatavot un lai arī mums būtu tie ģeniālākie skolotāji, mums un bērniem jāapzinās tas, ka zināšanu iegūšanā beigu beigās izšķirošais būs darbs.

Minimālās prasības, kas izriet no vecāku idejiskās izšķiršanās, būtu:

Jo sevišķa un intensīvāka vērība piegriežama bērniem līdz 6-7 gadu vecumam, kad vecāku ietekme uz viņiem vislielākā.

Starp praktiskajiem apsvērumiem svarīgākais ir tas, ka latviešu valodas zināšanas paplašina bērnu intellektuālo apvārksni un padara vieglāku citu valodu iemācīšanos. Visās zemēs un visos laikos intelliģence un valdošās aprindas ir vienmēr centušās dot saviem bērniem izglītību un kompetenci divās un pat vairākās valodās.

Bērni šodien ir citādāki nekā Latvijā, Vācijas nometņu laikos un pirmajos gados ASV. Kas viņiem bija piemērots, labs un pareizs toreiz, nav katrā ziņā labs un pareizs arī šodien, daudz daudz gadus vēlāk.

Latviešu skolā bērni ir ar ļoti dažādām latviešu valodas zināšanām; dažāda vecuma bērni vienā klasē; daļa no bērniem ar lielāku vai mazāku nepatiku pret latviešu skolu. Ir nepieciešams bērnus sadalīt pa grupām latviešu valodas mācīšanai, atbilstoši zināšanu līmenim, pēc amerikāņu skolas parauga. Bērnus būtu jāiedala tādās pat klasēs, kādās viņi ir amerikāņu skolā. Ja būtu gadījumi, kad kāds skolēns vai skolēni arī pēc sazināšanās ar vecākiem tomēr turpina tīšām traucēt un sabotēt skolas darbu, šādi skolēni no latviešu skolas izslēdzami.

Jāpārvērtē līdzšinējā prakse atzīmju pielietošanā, paturot

prātā faktu, ka šī nav obligāta skola.

Ģimnāzija ir nepieciešama un ļoti svarīga skolas sastāvdaļa bet var būt arī tā grūtākā problēma. Ģimnāzisti domā un vērtē paši. Jārunā ar viņiem, nevis uz viņiem; jālieto “Jūs”, kā to darīja Latvijā. Jānoskaidro viņu domas un ieteikumi attiecībā uz latviešu skolu. Jādomā par eventuālo pārorganizēšanos, pamatskolas 7. un 8. pārvēršot par ģimnāzijas sagatavošanas klasēm un programmu pārkārtojot tā, ka ģimnāzijas kurss beidzas ar 2. ģimnāzijas klasi. (Prakse rāda, ka pēdējo klašu ģimnāzistiem regulāra apmeklēšana pagrūta). Turpinājumam būtu organizējami latviešu kultūras semināri, kuŗos dalību varētu ņemt ģimnāzijas un studentu gadu jaunieši, kas to vēlētos.

Jāpārkārto skolas darba kārtība, samazinot starpbrīžu skaitu uz diviem, pēc amerikāņu skolas parauga. Jāpastāv uz skolas kārtības un disciplīnas ievērošanu. Sekojot amerikāņu skolas praksei, klasēs jābūt pastāvīgai skolotāju uzraudzībai. Arī pašiem skolēniem jādod iespēja izteikt domas par skolas kārtību un jāuzņemās pienākumi tās ievērošanā.

Mācību līdzekļi.

Laba daļa no vielas latviešu valodas mācību grāmatās tēlo vidi, kas šīsdienas bērniem ir “ķīniešu ābece”. Vēsture un ģeogrāfija patreizējā versijā pamatskolā par sarežģītu un sausu; to nopietni mācīt var sākt tikai pamatskolas pēdējās klasēs un ģimnāzijā, zemākajās klasēs vēstures un ģeogrāfijas elementi iestrādājami vingrinājumu tekstos. Nevar likt bērniem konspektus norakstīt no tāfeles, tie jāpavairo un jāizdala. Kritiskākais stāvoklis vecākajās klasēs, kuŗās bērni sāk jau patstāvīgi domāt. Nepieciešama literatūras izvēle, kas bērniem saprotama un saistoša, ar kuŗu viņi var identificēties. Jāsagatavo vingrinājumu tekstus pēc amerikāņu skolas grāmatu parauga latviešu valodā, kā arī vēsturē un ģeogrāfijā, iesākot ar kritiskākajām klasēm. Gramatiku jāmēģina mācīt nevis kā atsevišķu priekšmetu, bet ar vingrinājumu un parasto kļūdu labošanas palīdzību latviešu valodas un literatūras mācīšanas ietvaros. Sākot, varbūt, ar 5. klasi jāieved tulkošana no angļu valodas latviski, lietojot oriģināltekstus, kas dod zināšanas par latviešu tautu un Latviju. Pamatskolā daudz vairāk nekā līdz šim jāizmanto Latvijas kartes un citi uzskates līdzekļi.

Kā lasāmvielu no 2.-5. klasei ļoti labi var lietot “Lācītis dodas pasaulē”, Šīrmaņa “Pīkstīti”, visu Krikšu sēriju, Tinci, tāpat arī materiālus no žurnāla “Mazputniņš”, “Mēs” un citiem atsevišķiem apgāda Ceļinieks izdevumiem. Kad ir apgūta valoda un (cerams) radīta interese par latviešu literatūru, tad vecākajās klasēs var pāriet uz nopietnāku literatūras mācīšanu, izvēloties piemērotus dažu rakstnieku darbus, bet nevis cenšoties “izskriet cauri” visai latviešu literatūras vēsturei, jo šāda “cauri izskriešana” daudz vairāk par drumstalām un sajukumu skolēnu atmiņā patreizējos apstākļos neatstāj. Jāizved aptauja starp vecāko klašu skolēniem, lai iegūtu iespaidu par latviešu rakstnieku darbiem, kas viņiem likušies interesanti.

Skolas bibliotēka jāsakārto un jāpapildina. Nepieciešams

Tautas dziesmu komplekts, “Mazputniņš”, Šīrmaņa grāmatas

utt.

Skolas vadība un skolotāji.

Vai latviešu skola ir klubs, demokrātiska biedrība jeb tiešām skola, ar skolai atbilstošu organizāciju un atbildības sadali?

Skolas kārtību un programmu, konsultējot vecākus un

saziņā ar skolotājiem, nosaka skolas pārzinis. Skolas pārzinim ir rīcības brīvība un gala vārds skolotāju izvēlē; pārzinis koordinē skolotāju darbu, seko mācību gaitai klasēs, lai to saskaņotu un būtu informēts par skolotāju un skolēnu

darba sekmēm.

Funkcijas, kas neattiecas uz skolas paidagoģisko darbu,

kārto skolas padomes prezidijs.

Aizgājušos 17 gados skolas skolotāji un skolas darbinieki

dažipat no pirmās dibināšanas dienas, ar lielu pašaizliedzību un uzupurēšanos ir veikuši darbu, par ko mēs viņiem nekad

pietiekami lielu paldies pateikt nevarēsim. Labākais, ko mēs

varētu darīt, būtu ar jaunu enerģiju, jaunām sejām un jaunu

pieeju nodrošināt šī viņu darba efektīgu turpinājumu!

Organizācijas, draudzes un sabiedrība.

Latviešu skola nav tikai vecāku, bet visas latviešu sabiedrības pasākums. Visām latviešu organizācijām statūtos ir deklarācijas par darbu latviešu tautas un nākotnes Latvijas labā. Latviešu skolas darbs ir viens no reālākajiem pasākumiem šo centienu garā un tādēļ jācer, ka Čikāgas latviešu organizācijas, draudzes un sabiedrība šo darbu arī nākotnē atbalstīs ar kāpinātu enerģiju un līdzekļiem.

Telpas.

Īrētajās telpās latviešu skolas skolēniem vienmēr ir bijis jājūtas it kā parādniekiem un nabagiem. Skolas darbs būtu nesalīdzināmi vieglāks un efektīgāks telpās, kuŗas varētu saukt par savām un attiecīgi iekārtot. Ir grūti izprotams, ka lielā Čikāgas latviešu saime un organizācijas līdz šim nav varējušas šo telpu jautājumu atrisināt (salīdziniet ar Indianopoli!). Ieteikums – izraudzīt vecāku komisiju, kas pētītu šo problēmu un, varbūt mums visiem par pārsteigumu, varētu nākt ar kādu reālu un arī īstenojamu projektu.

Summējot teikto:

Adolfs Sprūdžs

1969. gads

<< | Contents | >>