1964. gada 18. novembŗa svētku runa Čikāgas Latviešu Kr. Barona skolas saimei

Kādā Čikāgas amerikāņu pamatskolā, kuŗā mācījās dažādu Eiropas tautu bērni, notika šāds gadījums. Vēstures skolotāja pārbaudīja vēstures zināšanas un jautāja Billijam : ”Kas atklāja Ameriku?” Billijs kļuva bāls, sāka mīņāties no vienas kājas uz otru, bet neatbildēja. Skolotāja jautāja otro reizi: “Billij, kas atklāja Ameriku?” “Lūdzu, skolotāj, vai jūs man labāk nevariet jautāt ko citu,” Billijs sirsnigi lūdzās. “Tā? Kāpēc , lai es tev jautātu, ko citu?” brīnījās skolotāja. “Nu, jā, skolotāj,” sāka skaidrot Billijs, “mēs, puikas, vēl vakar par to runājām un Maiks O’Connors teica, ka Ameriku esot atklājis Sv.Patriks. Ole Andersens sacīja, ka tas esot bijis kāds norvēģu jūrnieks, bet Luidži Pepīni pastāvēja uz to, ka tas bijis Kolumbs. Un, lūdzu, skolotāj, ja jūs būtu redzējusi, kas pēc tam notika, tad jūs man tagad neliktu visu to sākt atkal no jauna”.

Tas nu tā par Ameriku. Bet mēs šodien esam sapulcējušies nevis, lai galīgi noskaidrotu, kuŗam no šiem zēniem taisnība, bet lai atcerētos kādu ļoti svarīgu dienu, kas latviešiem ir tikpat nozīmīga, kā Amerikas atklāšana. Šī diena ir 18. novembris, diena pirms 46 gadiem, kad nodibināja neatkarīgo Latvijas valsti.

“Jūs esat sapņotāji, jūs ceļat gaisa pilis!” – tā daudzi ļaudis teica tiem, kas bija pirmie Latvijas dibinātāji. Un toreiz pirms 46 gadiem tā varbūt arī bija, jo kas gan neatkarības pasludināšanas dienā bija Latvijas valsts? Dzejnieka Skalbes vārdiem runājot, tā bija “tikai vārds, elpa, kas silda gaisu”. Toreiz Latvijas valsts tiešām bija vēl tikai sapņu pils. Pasaules kaŗš gan bija beidzies, bet Latvija piederēja svešiem ļaudīm. Rīgā valdīja vācieši. Pat neatkarības pasludināšanas aktu bija jāorganizē paslepus, lai tas izdotos. Jaunajai valstij nebij ne naudas, ne ieroču, ne armijas. Pie Nacionālā teātŗa, kur pasludināja Latvijas neatkarību, tai dienā goda sardzē nestāvēja latviešu tautas lepnums un cerība – latvju strēlnieki. Latvju strēlnieki tur nestāvēja goda sardzē. Daudzi jo daudzi no viņiem bija atdevuši savas dzīvības, aizstāvot dzimteni pret vāciešiem pasaules kaŗā. Pārējie, negribēdami padoties vāciešu gūstā, bija aizgājuši uz Krieviju. Latviešu tauta bija pazaudējusi savu pirmo slaveno armiju – latvju strēlniekus, par kuŗu varonību kādreiz runāja visa Eiropa.

Kaut arī neatkarības pasludināšanas akts radīja lielu sajūsmu tiem, kas tajā piedalījās un dzirdēja pirmā valdības galvas Kārļa Ulmaņa solījumu, ka Latvija “būs demokrātiska taisnības valsts, kuŗā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai”, samērā maz bija tādu, kas nešaubīgi ticēja jaunajai Latvijas valstij. Latvijas aizstāvju rindās pašā sākumā iestājās tikai pāris simti. Taču tie visi bija sapņotāji, kas ticēja, kas domāja, ka ir iespējams sapņus pārvērst par īstenību. Šiem nedaudzajiem ticētājiem likās, ka viņi soļo pretī uzlēcošai saulei, jo viņiem bija liels mērķis. Uzlēcoša saule tad arī kļuva par jaunās Latvijas simbolu, kas mirdzēja pie Latvijas kaŗavīru cepurēm.

Ticība uzlēcošai saulei vadīja pirmos Latvijas valstsvīrus un brīvības cīnītājus. Šī ticība pārliecināja šaubīgos, aizrāva vienaldzīgos un iedrošināja mazdūšīgos. Tā pamazām sakaldināja latviešu tautu par tādu spēku, kas grūtās cīņās beidzot varēja pieveikt svešos iebrucējus.

Brīvības cīņas pierādīja, cik izturīgas kādreiz ir gaisa pilis. Tās gan likās celtas no vistrauslākā materiāla, bet neviena sveša vara nespēja tās sagraut. Sapņi kļuva par īstenību – Latvija ieguva brīvību.

Bet – ko gan īsti tas nozīmē – “Latvija ieguva brīvību?” 18. novembrī Latvijas iedzīvotāji pateica visai pasaulei, ka no šī brīža viņi paši grib būt kungi savā zemē, paši būt savas dzīves noteicēji un vadītāji. Šai dienā Latvijas pilsoņi nolēma būt par īstajiem saimniekiem savās pašu mājās. 18. novembris tāpēc ir Latvijas valsts – latviešu īsto māju – dzimšanas diena.

Bet kā lai īsti saprot vārdu “brīvība”? Jūs visi vēl atcerēsaties tos laikus, kad jums vēl nebija jāiet nevienā skolā, ne amerikāņu, ne latviešu. Kas tie gan bija par zelta laikiem, vai nē? Bet, ja jūs padomāsiet drusku vairāk, būs jāatzīstas, ka patiesībā toreiz tik skaisti un interesanti tomēr nebija kā tagad. Toreiz tētis vai māmiņa neļāva darīt daudz ko tādu, ko jūs tagad variet darīt bez atļaujas prasīšanas. Kad jūs bijāt vēl pavisam mazi, jūs daudz ko nesapratāt, ko tagad jūs saprotiet pavisam labi. Jūs vēl nemācējāt lasīt, bet tagad jums jau ir atvērusies tā lielā, interesantā pasaule, kas slēpjas grāmatās. Šodien jūs spējat daudz vairāk nekā pirms dažiem gadiem – jūsu brīvība ir lielāka.

Iedomājaties cilvēku, kam ir sasietas rokas un kājas. Cik liela var būt viņa kustības un rīcības brīvība? Savu brīvību sasietais cilvēks atgūst tikai tad, kad atbrīvojas no saitēm, kas žņaudz viņa rokas un kājas.

18. novembris un Latvijas brīvības cīnītāji bija tie spēki, kas atbrīvoja latviešu tautas rokas un kājas no svešo kungu uzliktajām važām.

Šodien, kad atceramies Latvijas valsts dibināšanas dienu, pati Latvija ir atkal svešinieku varā. Brīvība ir zaudēta un latviešu tautai ir atkal jākalpo svešajiem kungiem. Latviešu tautas rokas un kājas ir atkal sasietas. Svešie ļaudis ir atņēmuši mums mūsu mājas, ir izpostījuši mūsu zemi un valsti. Mēs un daudzi citi latvieši esam paglābušies svešās zemēs, kas mums ir devušas patvērumu. Ir pagājuši jau gandrīz divdesmit gadi, kopš mēs, lielie, pēdējo reizi redzējām dzimteni. Jūs, bērni, to nemaz neesat redzējuši. Latviju jūs pazīstat tikai no vecāku un skolotāju stāstiem un grāmatām. Tā jums šķiet kā tāda tāla pasaku zeme, kuŗā viss it kā esot bijis labāks, skaistāks un pareizāks. Šo tālo sapņu zemi mēs mīlam nevis tāpēc, ka tur viss būtu labāks, skaistāks un pareizāks, bet gan tāpēc, ka tā ir mūsu zeme kopš senseniem laikiem.

Latviešu tautas zeme, tās tautas, kuŗai piederam arī mēs – tie, kas dzīvojam svešumā. Mēs varbūt kļūstam par to zemju pavalstniekiem, kuŗās dzīvojam, bet tāpēc mūsu latviešu tautas un zemes mīlestība nemainās. Ja arī to gribētu, mēs savu latviešu tautību nevaram aizmest kaktā kā vecu, nederīgu pasi.

Paklausīmies kā gāja kādam cilvēkam, ne latvietim, kas kaut ko līdzīgu mēģināja darīt pirms simts gadiem šajā zemē, pilsoņu kaŗa laikā.

Kādā ziemeļnieku armijas cietoksnī bija nodarbināts kāds jauns dienvidnieku kaŗavīrs, kas bija kritis gūstā. Šim dienvidniekam ziemeļnieki ļoti nepatika, un viņš tos kaitināja vienā gabalā. It sevišķi viņš pie katras izdevības centās ziemeļniekiem atgādināt, cik pamatīgi dienvidnieki tos sasituši kaujā pie Čikamogas. Beidzot ziemeļnieki to vairs nevarēja izturēt. Viņi sūdzējās ģen. Grantam. Ģen. Grants pamatigi izbāra gūstekni, un tad lika viņam izvēlēties – vai nu zvērēt uzticību ziemeļnieku Amerikas Savienotām Valstīm jeb arī tikt nosūtītam uz cietumu. Dienvidnieks izvēlējās uzticības zvērestu. Kad tas bija nodots, viņš pagriezās pret ģen. Grantu un lūdza atļauju runāt. “Nu runājiet vien,” ģenerālis atļāva, “ko tad jūs gribējāt teikt?” “Es jau neko lielu, ģenerāļa kungs,” jaundzimušais ziemeļnieks stostījās, “tik tā pie sevis domāju, ka tie sasoditie dienvidnieki pie Čikamogas mums gan pamatīgi sadeva pa biksēm!”

Tāpēc, ka mēs esam latvieši, mums jo sevišķi sāp visas tās netaisnības un nežēlības, kuŗas jāizcieš latviešu tautai dzimtenē.

Ja mūsu tēvs vai māte, brālis vai māsa, vai labs draugs būtu nonācis ļaunu cilvēku varā, viņi sauktu mūs palīgā. Viņu palīgā sauciens sasniegtu mūsu sirdis un mēs, daudz nedomādami, steigtos viņus atbrīvot.

Šādu palīgā saucienu mēs šodien dzirdam nākot no latviešu tautas, kas ir mūsu visu māte. Latviešu tauta dzimtenē cīnās ne tikai par savu brīvību, tā šodien cīnās par kaut ko vēl svarīgāku – tā cīnās par pašu tautas dzīvību. Ne visas cīņas notiek ar ieročiem rokās. Ne vienmēr uzvar tas, kam vairāk lielgabalu, lielākas atombumbas un ātrākas raķetes. Ne vienmēr kaŗš ir īstais un vienīgais ceļš uz brīvību. “Kad es paskatos uz vectēva zobenu,” teica kāds jauneklis , “man gribas iet kaŗā, bet, kad es paskatos uz viņa koka kāju, es kļūstu domīgs.”

Mūsu cīņa par latviešu tautas būt vai nebūt šodien nenotiek ar ieročiem rokās. Šai cīņā arī jums, jaunie latvieši, ir un jo sevišķi nākotnē būs savs vārds sakāms. Jūsu ziņā būs pašiem atrast jaunus un pareizākus cīņas ieročus, kādus mēs, pieaugušie, varbūt nemaz nevaram izdomāt.

Ir kāda veca pasaciņa par sauli un vēju, kā tie saderējuši, kuŗš ātrāk novilks ceļiniekam svārkus. Vējš gan pūtis, šņācis un purinājis ceļinieku, bet nekā nav varējis izdarīt. Tad saule sākusi ceļinieku sildīt lēni un maigi un, raugi, ceļinieks svārkus novilcis.

Meklējiet arī jūs, jaunie latvieši, šādu Latvijai labvēlīgu sauli – meklējiet jaunus ceļus, jaunus cīņas ieročus, bet par visu vairāk – meklējiet lielas domas un lielus vārdus, kas atkal varētu uzcelt jauno Latvijas gaismas pili. Esiet sapņotāji, tādi par kuŗiem varēs teikt dzejnieka Skalbes spožos vārdus:

“Nebeigs cīnīties Latvijas dēli

Ellē pašā tie gatavi nokāpt;

Droši sist ar dūri uz galda

Prasīt Latvijas tiesu un daļu!”

 

--Adolfs Sprūdžs

 

<< | Contents | >>