Latvijas de iure atzīšanas nozīme

Ar Latvijas de iure atzīšanu 1921. gada 26. janvārī jauno Latvijas valsti uzņēma suverēno valstu saimē par jaunu, bet pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu.

Šim Sabiedroto Augstākās Padomes aktam, kam drīz vien sekoja arī citu valstu de iure atzīšana, Latvijas vēsturē ir vienreizēja nozīme.

Bet kā ir šodien? Vai toreizējai de iure atzīšanai arī šodien vēl ir kādas praktiskas konsekvences, vai arī tā kļuvusi tikai par vēsturisku akadēmiskās intereses objektu? Vai Padomju Savienības izdarītā aneksija ir galīgi un nepārprotami izdzēsusi Latvijas valsts eksistenci? Vai deklarācijas par aneksijas neatzīšanu, ko ir publicējuši un publicē ASV un citu valstu valdības orgāni, nozīmē tikai platoniskus simpātijas apliecinājumus un neko vairāk? Kāda šodien ir nozīme tam, ka šo aneksijas neatzinēju valstu uztverē Latvijas valsts tiesiski joprojām turpina pastāvēt?

De iure atzīšana atšķiras no de facto atzīšanas ar dažām tiesiskām konsekvencēm un ar to, ka šādu de iure atzīšanu mēdz uzskatīt par atsaucamu tikai sevišķos izņēmuma gadījumos. Viens šāds gadījums, kas izdzēš de iure atzīšanu, ir valsts bojā eja – galīga un nepārprotama. Piešķirot tai valstij, kas stājusies bojā gājušās valsts vietā, de iure atzīšanu, tiek izdarīts arī automātisks iepriekšējās valsts de iure atzīšanas atsaukums. Padomju Savienība šādu de iure atzīšanu attiecībā uz Latvijas un pārējo Baltijas valstu aneksiju nav ieguvusi, ja neskaita dažus izņēmumus. Tādēļ Baltijas valstu de iure jautājums šodien vēl joprojām interesē ne tikai vēsturniekus, bet arī starptautisko tiesību lietpratējus, ārlietu speciālistus un polītiķus. Atkarībā no pārliecības un ievirzes šī interese var būt arī tikai akadēmiska, taču – ja deklarācijām par aneksijas neatzīšanu nebūtu vairāk nozīmes par simpātiju apliecināšanu, droši vien nebūtu arī šīs akadēmiskās intereses.

Tātad – kāda šodien ir nozīme tam, ka tā Latvija, kas 1921. gada 26. janvārī ieguva Sabiedroto de iure atzīšanu, bet, kas patreiz ir faktiskā Padomju Savienības varā un pārvaldīšanā, ASV un citu valstu uztverē joprojām turpina tiesiski eksistēt?

Pirmkārt – atsakoties atzīt PSRS izdarīto aneksiju, neatzinējas valstis vai nu tieši vai netieši pauž uzskatu, ka šī aneksija starptautisko tiesību izpratnē ir bijusi nelikumīga un tādēļ ir jāuzskata par tiesiski nederīgu.

Otrkārt – turpinot de iure atzīt Latvijas un pārējo Baltijas valstu juridisko kontinuitāti, neatzinējas valstis savā diplomātiskajā, administratīvajā un tiesu praksē ir spiestas vairāk vai mazāk konsekventi vadīties no tiem līgumiem, likumiem un tiesībām, kādi bija spēkā pirms aneksijas. Tādēļ, piemēram, joprojām pastāv Latvijas pavalstniecība ar visām priekšrocībām, ko tā Latvijas pavalstniekiem neatzinēju valstu territorijā var dot; turpina darboties Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības; tiek atzītas šo pārstāvniecību izdotās un pagarinātās pases; tiesās tiek aizsargātas privātīpašuma tiesības pret Padomju Savienības uzurpēšanās mēģinājumiem; personālā statusa un citos jautājumos iespēju robežās tiek lietotas neatkarības laika tiesības un likumi, bet Padomju Savienības dažāda veida mēģinājumiem panākt tiešu vai netiešu aneksijas atzīšanu tiek dota nepārprotami negatīva atbilde.

Un treškārt – to valstu nostāja, kas raksturojas ar konstantu Latvijas juridiskās kontinuitātes (de iure) atzīšanu, nozīmē protestu pret Padomju Savienības izdarīto aneksiju un neļauj iedarboties starptautisko tiesību principam –ex factis ius oritur – no faktiem rodas tiesības. Citiem vārdiem sakot, patreizējā situācijā Padomju Savienība par spīti tam, ka tā jau samērā ilgi pārvalda Latvijas territoriju, nevar pretendēt uz noilguma iedarbošanos. Noilgumam starptautiskajās tiesībās ir nepieciešama strīdīgās territorijas netraucēta pārvaldīšana uz ilgu laiku. Kamēr ASV, Anglija un citas lielās valstis turpina atzīt Latviju de iure, t.i., kā tiesiski eksistējošu valsti, noilguma priekšnoteikumi nevar iesākt piepildīties.

Tātad – Latvijas de iure atzīšana šodien nozīmē to, ka Padomju Savienības izdarītā aneksija ASV un citu valstu viedokļos tiek uzskatīta par tiesiski nederīgu, ka Latvija nav uzskatāma par nepārprotami un galīgi bojā gājušu valsti, bet neatzinēju valstu uztverē turpina juridiski eksistēt, un ka Padomju Savienība Latvijas territoriju nevar saukt par savu, atsaucoties uz noilguma institūtu.

Ja šodien pēkšņi rastos stāvoklis, kas ļautu atjaunot neatkarīgu Latviju tās agrākajā territorijā, tiktu atjaunots status quo ante – stāvoklis, kāds bija pirms padomju okupācijas. Citiem vārdiem sakot, nebūtu radusies jauna valsts, kuŗai atkal gadiem ilgi būtu jācīnās par de iure atzīšanas izkaŗošanu, bet Latvijas tagadējā tikai tiesiskā eksistence pārvērstos faktiskā suverenitātē tās agrākajā territorijā ar visām tām starptautiskajām tiesībām un rīcības brīvību, kas tai piederēja 1939. gada oktobrī. Latvija tad atkal būtu tāds pats pilntiesīgs starptautisko tiesību subjekts, par kādiem pēc otrā pasaules kaŗa atkal kļuva Abesīnija, Austrija un Čechoslovākija, kas arī savu neatkarību bija zaudējušas pretlikumīgas agresijas rezultātā.

Tāds ļoti konspektīvā veidā tverts, izskatās Latvijas de iure atzīšanas jautājums šodien, vērtējot to no ASV un citu aneksijas neatzinēju valstu starptautisko tiesību izpratnes viedokļa.

Valstu un likteņu noteikšanā mūsdienu pasaulē starptautiskajām tiesībām un likumiem, diemžēl, ne vienmēr ir galvenā nozīme. Arī de iure atzīšanas jautājums, ne tikai Baltijas valstu gadījumā vien, galīgā konsekvencē ir jautājums, kuŗa izšķiršanā beidzamais vārds pieder polītiķiem. Zināmu vērību arī polītiķi veltī juridiskām formulām un it sevišķi juridiskiem precedentiem. Latvijas de iure atzīšana ir šāds, mums labvēlīgs, precedents, kas kādā izšķirīgā brīdī var polītiķu domāšanai piešķirt pozitīvu impulsu mums vēlamā virzienā.

Adolfs Sprūdžs

Runa Čikāgas latviešu radio raidījumā;

Mēs, 1964. gada Nr.13

<< | Contents | >>