Baltijas valstis un Vācija diplomātiskās vēstures un starptautisko tiesību gaismā 1939-1955

Berlīnes, Vācijas apvienošanās un Vācijas galīgās robežas joprojām ir nenokārtoti jautājumi. To risināšana un iespējamās varbūtības stipri vien interesē arī Baltijas valstis, jo no Kēnigsbergas vairs nav tālu līdz Kauņai, Rīgai un Tallinai. Tādēļ ir noderīgi lielos vilcienos pasekot attiecībām starp Baltijas valstīm un Vāciju, apskatot tās nesenās diplomātiskās vēstures perspektīvē un starptautisko tiesību gaismā.

Šai apskatā informatīvā veidā pieskarsimies šādiem jautājumiem:

1939.gads Eiropas polītikā iezīmējās ar drudžainu diplomātisku aktivitāti. Anglija un Francija sarunās ar Padomju Savienību mēģināja panākt Padomju Savienības iesaistīšanu to valstu blokā, kas centās aizkavēt nacionālsociālistiskās Vācijas agresīvos centienus. Šīs sarunas nebija sekmīgas, jo Padomju Savienības pieprasītā cena par sadarbību rietumniekiem bija par augstu.

Hitlera-Staļina Pakts

Daudz sekmīgākas bija slepenās vācu-krievu sarunas, kuŗu gala rezultātā pasauli pārsteidza 1939.g.23.aug. noslēgtais Vācijas-Padomju Savienības neuzbrukšanas līgums. Šī līguma slepenajā protokolā, starp citu, Vācija atvēlēja Padomju Savienībai brīvas rokas Latvijā, Igaunijā un Somijā. Otra vācu-padomju slepenā vienošanās sekoja mēnesi vēlāk, 28.septembrī, kad Polija jau bija okupēta un sadalīta. Papildinot un grozot 23.augusta slepeno līgumu, 28.sept. slepenā vienošanās noteica, ka arī Lietuva ietilpst Padomju Savienības iespaida sfērā, bet, ka daļa no Lietuvas- territorija ap Mariampoli – “as soon as the Government of the USSR shall take special measures on Lithuanian territory to protect its interests” – tad šī territorija piekritīs Vācijai.

Īsu brīdi vēlāk sekoja Baltijas valstīm uzspiestie bāžu līgumi, līgumi ar Vāciju par vāciešu repatriāciju un beidzot liktenīgais 1940.g.jūnijs, kad Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis. Vēl pēdējā brīdī Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis mēģināja rast palīdzību no Vācijas ieroču veidā un atļaujā kaŗaspēkam un valdībai atkāpties uz Vācijas pārvaldē esošo Klaipēdas resp. Mēmeles territoriju, taču Vācijas sūtņa fon Kotzes lakoniskā atbilde bija “nē”. Vācijas ārlietu ministrija telegrammā savām sūtniecībām ārzemēs norādīja, ka Baltijas valstu okupācija ir Krievijas un Baltijas valstu darīšana, un ka “in view of our friendly relations with the Soviet Union there is no reason for nervousness on our part”.

Vācijas – Padomju Savienības draudzība toreiz bija abpusēji izdevīga un nepieciešama: Vācijai nodrošinot savu aizmuguri, bet Padomju Savienībai gaidot uz brīdi, kad novājināto imperiālistu kaŗā pienāks laiks pateikt komūnistisku gala vārdu.

Baltijas valstu aneksija un Lielvācijas nostāja

Pēc Baltijas valstu inkorporācijas Padomju Savienība centās pārņemt savā ziņā ārvalstīs eksistējošās Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības. Šāda sūtniecību pārņemšana un nodošana, protams, nevar notikt bez tās valsts līdzdalības vai klusas piekrišanas, kuŗas territorijā šīs diplomātiskās pārstāvniecības atrodas. Berlīnē pastāvēja sūtniecības visām trim Baltijas valstīm. Sakarā ar vēlēšanu komēdiju Baltijas valstīs Latvijas un Lietuvas sūtņi 1940.g.22.jūlijā iesniedza Vācijas valdībai protesta notas. Uz Ribentropa norādījuma pamata šīs notas 2 dienas vēlāk viņiem atdeva atpakaļ ar piezīmi, ka Vācijas valdība varot pieņemt no sūtņiem tikai tādas notas, kas iesniegtas viņu valdību vārdā. Igaunijas sūtnis šī paša iemesla dēļ tika lūgts no protesta notas iesniegšanas atturēties. Pašiem sūtņiem un viņu piederīgajiem Vācijas valdība piedāvāja palikšanas iespējas Vācijā, ja viņi to vēlētos. Kad krievu diplomāti 1940.g.9.augustā ieradās pārņemt baltiešu Berlīnes sūtniecības, tiem nebija sarežģījumi ar Latvijas un Igaunijas sūtniecībām, bet Lietuvas gadījumā sastapa negaidītu pretestību: Lietuvas sūtnis Kazys Skirpa, kas bija atstājis Lietuvu īsi pirms tam, kad to okupēja sarkanā armija, lika aizcirst sūtniecības durvis krievu diplomātu deguna priekšā un 5 dienas no vietas cīnījās par sūtniecības pastāvēšanas tiesībām, līdz beidzot 14.augustā, asarām acīs bija spiests padoties. Šai pašā laikā krievu rokās nonāca arī Parīzē esošās Baltijas valstu sūtniecības. Francija, kā zināms, tai laikā bija satriekta un īstie kungi Parīzē bija vācieši.

Vēl viens apstāklis, kas raksturo nacionāl-sociālistiskās Vācijas nostāju iepretī Baltijas valstīm šajā kritiskajā laikā, bija apiešanās ar Lietuvas valsts prezidentu Smetonu, kas ieradās Vācijā dienā, kad Lietuvu okupēja krievi. Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops tai pat dienā deva rīkojumu Gestapo ierēdņiem Lietuvas prezidentu un viņa pavadoņus internēt. Šādu soli grūti apzīmēt par atbilstošu kaimiņu valsts galvas uzņemšanai.

Līdz ar Lietuvas okupāciju pacēlās jautājums par tās ap Mariampoli gulošās territorijas likteni, kuŗa saskaņā ar vācu-padomju 28.septembra slepeno vienošanos piekrita Vācijai, bet ko bija okupējuši krievi. Pēc ilgākas diplomātiskas kaulēšanās 1941.g.10.janvārī Vācija un Padomju Savienība noslēdza jaunu slepenu vienošanos, ar kuŗu Vācija “atteicās” no šīs territorijas par labu Padomju Savienībai pret 7,5 milj. zelta dolāru “kompensācijas”. Ne vienam, ne otram līguma partam nelikās dīvaini tirgoties ar to, kas pašiem nepieder.

Ar Padomju Savienības Augstākās Padomes 1940.g.7.septembra rīkojumu Baltijas valstu pilsoņiem, kas tajā laika atradās ārzemēs, vajadzēja līdz 1940.g. 1.novembrim reģistrēties padomju diplomātiskajās pārstāvniecībās, lai iegūtu padomju pavalstniecību. Pretējā gadījumā, pēc padomju tiesību izpratnes, viņi kļuva par bezpavalstniekiem. Vācijas iekšlietu ministra 1940.g. 24.oktobrī šajā sakarībā publicētajā paziņojumā ir runa par ”Erwerb der sowjetrussischen Staatsagehoerigkeit durch fruehere Staatsangehoerige Litauens, Letlands und Estlands”, kuŗa noslēgumā teikts, ka, ja “agrākie” Baltijas valstu pilsoņi līdz noteiktajam datumam padomju pavalstniecību neiegūst, tad ar viņiem ir jāapietas kā ar bezpavalstniekiem.

1941.g.10.janvārī Rīgā un Kauņā tika parakstītas vācu-padomju vienošanās par vāciešu repatriāciju no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Sociālistiskajām Padomju Republikām, kas ar šādiem nosaukumiem figurēja oficiālajos līguma tekstos. Šos līgumus, kuŗos bija runa par Baltijas valstu territorijām, neparakstīja vis baltieši, bet gan Padomju Savienības pārstāvji, kuŗiem Vācijas valdība šādu kapacitāti atzina. Tai pašā dienā tika parakstīts arī vācu-krievu robežlīgums, kas regulēja jaunās Padomju Savienības-Vācijas robežas no Igorkas upes līdz Baltijas jūŗai. Šī līguma preambulā bija šāds ļoti svarīgs teikums:…” im Hinblick auf die am 3.August 1940 stattgefundene Aufnahme der Litauischen Sozialistischen Sowjetrepublik in dem Bestand der Union der Sozialistischen Sowjetrepubliken” – “sakarā ar 1940.g.3.augustā notikušo Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas uzņemšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāvā”, kam tad seko tālākais teksts. Tātad Vācija un Padomju Savienība šai līgumā formāli konstatē un atzīst notikušās robežu pārmaiņas, kas radušās sakarā ar Baltijas valstu inkorporāciju. Pret šo līgumu, kas nozīmēja Baltijas valstu aneksijas de iure atzīšanu no Vācijas puses, divas dienas vēlāk protestēja Latvijas sūtnis Vašingtonā Dr. Bīlmanis, Vācijas vēstniekam iesniegtā notā šādiem vārdiem: “by this agreement the German Government evidently legalizes the predatory and aggressive act of Soviet Russia against Latvia which issued in the annexation of Latvia by Soviet Russia… By legalizing this aggressive act of Soviet Russia the German Government has violated all treaties with Latvia including the non-aggression pact and is sharing with the Soviet Government the responsibility for the breech of solemn promises to respect and recognize Latvian independence and neutrality”.

Kopsavilkumā par šo periodu no 1939.g.rudens līdz 1941.g.jūnijam, kad sākās Vācijas-Padomju Savienības kaŗš, Vācijas nostājā pret Baltijas valstīm var atzīmēt šādus svarīgus momentus:

Turpinājumā īsumā pieskarsimies periodam no 1941.g.22.jūnija, kad izcēlās vācu-krievu kaŗš, līdz Vācijas sabrukumam 1945.g.8. maijā.

Vācu okupācijas polītikas zīmīgākie momenti

Kaŗam sākoties, Baltijas valstis tika minētas Vācijas valdības deklarācijās un izklausījās gandrīz tā, it kā vācu-padomju slepenās vienošanās nekad nebūtu eksistējušas un Padomju Savienība būtu okupējusi Baltijas valstis pret Vācijas gribu. Tā, piemēram, Vācijas sūtņa Maskavā Šulenberga 22.jūnija notā starp citu teikts, ka Padomju Savienības atzītās interešu sfēras (t.i. Baltijas valstu) okupācija un bolševizēšana esot bijusi nepārprotams Maskavā parakstīto vienošanos pārkāpums, “… wenn sich auch die Reichsregierung mit dem so geshaffenen Tatsachen zunaechst abfand”. Šo teicienu – “zunaechst abfand” , t.i., pagaidām samierinājās, varētu tulkot kā Vācijas mēģinājumu pārvērst doto de iure atzīšanu Baltijas valstu aneksijai par de facto atzīšanu jeb arī to pavisam atsaukt. Taču nekāda oficiāla paziņojuma par dotās de iure atzīšanas atsaukumu nebija. Vācu bruņotiem spēkiem, ieņemot Baltijas valstis, vācu okupācijas vara ar tām apgājās kā ar Padomju Savienības sastāvdaļu. Sākot jau ar brīvās Lietuvas valdības, kas bija paguvusi nodibināties Kauņā pirms vāciešu ienākšanas, likvidēšanu un beidzot ar famozās Ostlandes radīšanu, vāciešu rīcība skaidri rādīja, ka viņu izpratnē runa var būt vienīgi par “agrākām brīvvalstīm” – “fruehere Freistaaten”, nevis par brīvību atguvušām suverēnām Baltijas valstīm, kuŗu nelikumīgā inkorporācija Padomju Savienībā nu būtu likvidēta. Nacionāl-sociālistiskās Vācijas toreizējie mērķi Baltijas valstīs un pārējā Austrumeiropā šodien vairs nav nekāds noslēpums – tie bija vecais “Drang nach Osten” Hitlera “Mein Kampf” redakcijā un izpildījumā. Baltijas tautu pūlēm panākt neatkarības atjaunošanu tādēļ nebija nekādu panākumu. Jau 1941.g.16.jūlijā kādā apspriedē Hitlera galvenajā miteklī Hitlers bija skaidri deklarējis, ka”… das gesamte Baltenland muss Reichsgebiet werden” – visai Baltijai jākļūst par Vācijas sastāvdaļu. Tādēļ arī nav brīnums, ka vācu okupācijas varai bija pavisam parocīgi apieties ar Baltijas valstīm kā ar militāri okupētu ienaidnieka territoriju. 1941.g.18.augustā, apķīlājot visu padomju nacionalizēto kustāmo un nekustāmo īpašumu Ostlandes territorijā, vācieši skaidri parādīja, ka uzskata to par ienaidniekiem, t.i., Padomju Savienībai atņemtu īpašumu. Tā kā padomju nacionalizācija dažos gadījumos nekur tālāk par papīru vēl nebija spējusi tikt, tad vācu centība dažreiz radīja tādas groteskas situācijas, kad vācu ģenerālkomisārs, atsaucoties uz Ļeņinu un Staļinu, lika realizēt komūnistu izsludinātu, neizvestu īpašuma atsavināšanu. Baltijas valstu inkorporācijas Padomju Savienībā atzīšana tātad bija izejas punkts vācu okupācijas varas polītikai Ostlandē, līdz ar to pasvītrojot faktu, ka arī kaŗa izcelšanās starp Vāciju un Padomju Savienību nemainīja Vācijas nostāju iepretī Baltijas valstu aneksijai. To skaidri illustrē arī kāds 1942.g. Kēnigsbergas Oberlandesgericht spriedums prāvā, kuŗas parti bija lietuvieši, šādiem vārdiem: “… der littauische Staat hatte mit seiner Einverleibung in die Sowjet-Union in der zweiten Haelfte des Jahres 1940 augehoert zu bestehen, ohne das er mit der Abtrennung des littauischen Landes von dem Staate der Sowjet-Union im Verlauf der Ereignisse im Sommer 1941 wiederenstanden waere” – “ar Lietuvas iekļaušanu Padomju Savienībā 1940.g.otrajā pusē Lietuvas valsts bija beigusi eksistēt, bez kā viņa 1941.g.vasaras notikumu gaitā ar tās atšķiršanu no Padomju Savienības būtu atkal atjaunojusies”.

Sīkāk iztirzāt citus vācu okupācijas polītikas ceļus Baltijas valstīs šī apskata ietvaros, diemžēl, nav iespējams. Minēsim vienīgi to, ka liela daļa no tiem arī Baltijas valstīs, tāpat kā citur, bija pretrunā ar Hāgas konvenciju par militārā okupanta tiesībām un pienākumiem un tādēļ no starptautisko tiesību viedokļa bija nelikumīgi. Kā illustrāciju vācu okupācijas polītikas oportūniskajam raksturam un pretrunībai var vēl atzīmēt faktu, ka 1943.gadā kādā rakstā Latvijas pašpārvaldei vācu ieceltais Latvijas ģenerālkomisārs pasvītroja, ka kopš brīža, kad Latviju ieņēmis vācu kaŗaspēks, tā vairs netiekot uzskatīta par Padomju Savienības sastāvdaļu. Okupācijas varas rīkojumi un rīcība, kā redzējām, turpretī bija tiešā pretrunā ar šo apgalvojumu.

Baltijas valstu starptautiski tiesiskais stāvoklis kaŗam beidzoties

1945.g.8.maijs izdzēsa nacinālsociālistisko Lielvāciju no pasaules kartes. Tai pašā laikā arī Baltijas valstis atkal nokļuva padomju okupācijas varā. Tādēļ ir svarīgi konstatēt, kāds šajā brīdī bija Baltijas valstu starptautiski tiesiskais stāvoklis to valstu viedokļos, kas okupēja Vācijas territoriju un zināmā mērā pārņēma vācu suverenitātes funkcijas. Kā šīs suverenitātes nesējai okupācijas varai bija tiesības izdot likumus, rīkojumus un norādījumus, kas bija saistoši vācu tiesām un iestādēm.Šādā veidā attiecīgās valsts viedoklis Baltijas valstu statusa jautājumā zināmā mērā iespaidoja arī pēckaŗa Vācijas nostājas veidošanos.

Amerikas Savienotās Valstis pazīstamajā Sumner Welles 1940.g.23.jūlija deklarācijā lika pamatu savai Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas polītikai, kas turpinās arī vēl šodien. Šī neatzīšanas polītika ir balstīta starptautiskajās tiesībās pazīstamajā Stimsona doktrīnā, kuŗas pamatā ir senais romiešu princips – ex iniuria ius non oritur – kas nozīmē, ka illegāls akts normāli nevar dot likuma pārkāpējam nekādas likumīgas tiesības uz šī akta rezultātiem.ASV ārlietu ministrs Stimsons šo vispārējo tiesību principu 1932.gadā pārnesa uz starptautiskajām attieksmēm, kas radīja jaunu virzienu starptautisko tiesību attīstībā.Jaunā doktrīna pastāvēja uz to, ka vispāratzīto tiesību principu, līgumu vai konvenciju laušana nedod vainīgajai valstij nekādas legālas tiesības uz nelikumīgas rīcības augļiem. Territoriālās pārmaiņas, kas panāktas ar varas jeb varas draudu pielietošanu, nozīmē pastāvošās starptautiskās tiesību un līgumu sistēmas laušanu un tādēļ netiek atzītas. Tā, piemēram, japāņu invāzija un sekojošā vasaļvalsts nodibināšana Mandžūrijā 1932. gadā, kas nozīmēja Tautas Savienības statūtu, Parīzes pretkaŗa pakta u.c. starptautisko līgumu pārkāpšanu, jaunās doktrīnas ietekmē tika uzskatīta par vienkāršu vardarbības aktu, kas Japānai nevarēja dot nekādas likumīgas tiesības okupētajā territorijā. Uz Stimsona doktrīnas principiem balstās arī tagadējā Baltijas valstu suverenitātes juridiskā kontinuitāte. Amerikas Savienotās valstis šo principu ir konsekventi pielietojušas savā diplomātiskajā praksē sākot ar Mandžūrijas gadījumu. ASV viedoklis Baltijas valstu jautājumā kaŗa laikā un pēc kaŗa nebija mainījies. Interesanti atzīmēt, ka tūlīt pēc bēdīgi slavenās Jaltas konferences, 1945.g. 2. martā ASV Valsts departaments atrada par nepieciešamu deklarēt, ka Baltijas valstu stāvoklis paliekot nemainīgs un ka Baltijas valstu sūtņi joprojām tiekot atzīti.

Tūlīt pēc kaŗa beigām Eiropā 1945.g. 12. maija pavēlē sabiedroto armijām ģen. Eizenhauera štābs, starp citu, norādīja: “ …Up to the present the United States and British Governments have not formally recognized any territorial changes brought about by the present war. Latvians, Estonians and Lithuanians… will not be returned to their native districts, repatriated to the Soviet Union or transferred to the USSR zone in Germany unless they specifically claim Soviet citizenship”. Ar šo rīkojumu baltieši tika glābti no Jaltas konferencē nolemtās padomju pilsoņu piespiedu repatriācijas, kuŗa iedzina nāvē un ciešanās tūkstošiem pretkomūnistu.

Potsdamas konferencē (1945.g. jūlijā) noslēgtā trīs lielo vienošanās nodeva krieviem pārvaldīšanā līdz galīgā miera līguma noslēgšanai Kēnigsbergu un tai piegulošo apgabalu. Ņemot vērā samērā dīvaino vienošanās formulējumu, varēja būt pamatotas bažas vai līdz ar to ASV un Anglija nav devušas de facto atzīšanu Baltijas valstu inkorporācijai. Taču jau Nirnbergas kaŗa noziedznieku prāvā stāvoklis bija atkal skaidrs, jo speciālos rakstos ASV un Anglija atkārtoti pasvītroja Baltijas valstu aneksijas neatzīšanu. Nesekmīgs bija arī Molotova mēģinājums 1946. g. vasarā panākt netiešu aneksijas atzīšanu (implied recognition) no rietumvalstu puses, piesakot Parīzes miera konferencei arī trīs baltiešu “ārlietu ministrus”. Šos kungus konferencē pielaida, bet nevis kā Baltijas padomju republiku “ārlietu ministrus”, bet gan kā vienkāršus Padomju Savienības delegācijas locekļus. Kopsavilkumā par ASV nostāju Baltijas valstu jautājumā var teikt, ka viņa bija tāda pati kaŗam beidzoties, kā 1940. gadā un šodien.

Kā bija ar Angliju? Anglijas polītika un diplomātija vienmēr ir bijusi ļoti reāla un centrēta uz britu impērijas interesēm izdevīgo kursu. Jāņem vērā arī britu pragmatiskā pieeja de facto un de iure atzīšanas jautājumos: de facto atzīšanu Anglija parasti dod visai ātri, izejot no faktiskā stāvokļa strīdīgajā territorijā, bet ar de iure atzīšanu nesteidzas. Baltijas valstu aneksijas atzīšanas jautājums figurēja angļu-krievu sarunās dažādās variācijās jau kopš 1940. gada rudens. Sarunu pirmajā periodā Anglija liedzās šādu atzīšanu dot, jo Čerčila vārdiem runājot, “…The transfer of the peoples of the Baltic States to the Soviet Union against their will would be contrary to all the principles for which we are fighting this war and would dishonour our cause”. Taču, kad sarunas ar krieviem par alliances līguma noslēgšanu nesekmējās lielā mērā Krievijas 1941. gada robežu jautājuma dēļ, Čerčils trīs mēnešus vēlāk jau saka – “… The increasing gravity of the war has led me to feel that principles of the Atlantic Charter ought not to be constructed so as to deny Russia the frontiers she occupied when Germany attacked her”. Pateicoties toreizējā ASV ārlietu ministra Kordela Halla stingrajai pretestībai, angļu-krievu alliances līgums 1942. gada 26. maijā tika parakstīts bez teritoriālo klauzulu pieminēšanas. De iure atzīšana Baltijas valstu aneksijai ar šo līgumu tātad netika dota, lai gan tā, īsi sakot, pagāja gaŗām “par mata tiesu”. 1942. gada augustā Baltijas valstu sūtņu vārdi nozuda no Anglijas oficiālā diplomātu saraksta, parādoties tikai tā beigās zem virsraksta – “List of persons no longer included in the foregoing list but still accepted by H!M! Government as personally enjoying certain diplomatic courtesies”. Atzīmēsim, ka līdzīga rīcība nesekoja citu okupēto Eiropas valstu gadījumos, kas faktiski nozīmēja, ka iepretim Baltijas valstīm Anglijas polītika bija diskriminējoša. Publisks paziņojums par to, ka Anglija ir atzinusi Baltijas valstu inkorporāciju de facto, bet ne de iure nāca tikai 1947. gada 10. februārī Anglijas parlamentā, atbildē uz kāda deputāta jautājumu. Taču jau vairāk nekā gadu pirms tam, kādā tiesas prāvā šī de facto atzīšana bija minēta britu ārlietu ministrijas dotajās atbildēs uz tiesas jautājumiem. Tātad Anglijas viedoklī Baltijas valstu aneksija bija atzīta de facto, bet ne de iure.

Par Francijas viedokli ir mazāk informācijas. Jau minējām Baltijas valstu sūtniecību Parīzē nodošanu Padomju Savienībai 1940. gada augustā. Arī neokupētajā zonā franču policija tajā pat laikā noliedza darboties baltiešu konsulārajām pārstāvniecībām. Vācu-krievu kaŗam sākoties, Baltijas valstu sūtniecības pārgāja vācu rīcībā. 1944. gada septembrī Baltijas valstu diplomāti lūdza brīvās Francijas valdības atļauju atjaunot savu darbību, bet tā netika dota. Nav jāaizmirst, ka šajos gados Francijas valdībā bija arī komūnistu partijas biedri. Vēl jāpiemin kāds ļoti svarīgs franču augstākās kasācijas tiesas (Cour de Cassation) lēmuns Latvijas pavalstniecības lietā 1951. gada 10. janvārī, kas summē šādu franču jurisprudences viedokli: “…Attendu qu’aucun acte de portee internationale n’est intervenu pour effacer la reconnaissance de l’etat letton; qu’aucun traite n’est venu consacrer la disparition dudit Etat, en tant que titulaire de droit et passible d’obligations juridiques; que tant que le traite de paix n’aura pas fixe le sort de la Lettonie, il n’est pas possible de dire et juger que les lettons sont actuellement sans nationalite” – “ Tā kā nav neviena starptautiska akta, kas izdzēstu Latvijas valsts atzīšanu un tā kā nav arī tāda līguma, kas apstiprinātu minētās valsts kā tiesību subjekta izzušanu, tad – kamēr miera līgums nebūs fiksējis Latvijas stāvokli – nav iespējams teikt un dot spriedumu, ka latviešiem patreiz nav pavalstniecības”. Franču tiesas spriedums tātad iziet no pieņēmuma, ka Latvijas valsts tiesiski joprojām vēl pastāv. Franču valdības soļi tik skaidri nav, tie tendē uz aneksijas atzīšanas pusi, taču arī no viņiem neko vairāk par de facto atzīšanu konstruēt nevar.

Rietumvācijas federālās republikas viedokļa veidošanās Baltijas valstu jautājumā

Tagad varam atgriezties atpakaļ pie okupācijas zonās sadalītās Vācijas. Protams, varēsim runāt tikai par rietumvalstu zonām, jo padomju zonā Baltijas valstu jautājums atrisinājās ipso facto ar Sarkanās armijas ierašanos.

Jau agrāk pieminētā Sabiedroto štāba 1945. gada 12. maija direktīve, kas noteica, ka Baltijas valstu pilsoņi nav repatriējami ar varu, bija pirmais pieturas punkts arī lokālo militāro pārvalžu priekšniekiem, kas pirmajos mēnešos Vācijā valdīja kā mazi ķeizari. Pēc Vācijas sadalīšanas okupācijas zonās un vācu pašvaldības orgānu un tiesu darbības atjaunošanās, sabiedroto stāvoklis Baltijas valstu jautājumā katrā zonā izkristalizējās atsevisķi.

1945. gada 24. novembrī britu militārā pārvalde paziņoja vācu iestādēm, ka agrākā baltiešu pavalstniecība joprojām pastāv, un ka tādēļ igauņu, latviešu un lietuviešu personīgo statusu regulē neatkarīgo Baltijas valstu tiesības. Vācu tiesu darbībai atjaunojoties, šai britu deklarācijai bija izšķiroša nozīme tiesu prāvās, kuŗās viens vai abi parti bija Baltijas valstu pilsoņi. Ņemot vērā apstākli, ka Rietumvācijā toreiz uzturējās pāri par 200,000 bēgļu no Baltijas valstīm, vācu tiesām visai bieži iznāca sadurties ar jautājumu pēc kādām tiesībām izšķirt lietas, kuŗās baltieši iejaukti – vai tās būtu laulības šķiršanas prāvas, mantojuma lietas vai citādi civiltiesiska rakstura gadījumi. Vairums tiesas spriedumu angļu zonā pauda Celles Oberlandesgericht prezidenta viedokli, ka baltieši nav uzskatāmi par bezpavalstniekiem, bet gan, ka viņi savu līdzšinējo, t.i., Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pavalstniecību ir paturējuši. Gadījās tomēr arī izņēmumi, kuŗos tiesas spriedumi izgāja no pieņēmuma, ka līdz ar Baltijas valstu aneksiju, ko Vācija esot 1941. gadā atzinusi, baltieši esot zaudējuši savu agrāko pavalstniecību. Vācu apgabaltiesa Getingenā pēc garākas lietas iztirzājuma nāca pie gala slēdziena, ka baltieši uzskatāmi par bezpavalstniekiem, jo kaut gan Baltijas valstu aneksija neesot starptautiski atzīta, baltiešu tiesību sistēmas neesot iespējams pielietot, jo “tās nav vairs dzīvas”.

Amerikāņu zonā Štutgartes apgabaltiesa 1946. gadā kādā spriedumā bija pielaidusi kļūdu, neievērojot faktu, ka ASV Baltijas valstu aneksiju neatzīst ne de facto, ne de iure. Pēc tam, kad šo spriedumu uz attiecīgā faktu materiāla pamata bija kritizējis prof. Wilhelms Greve (patreizējais Vācijas sūtnis pie NATO), tiesa savu spriedumu grozīja, atzīstot Latvijas pavalstniecības tālākpastāvēšanu. Pēc šī sprieduma revīzijas amerikāņu zonā tad arī tiesu prakse bija diezgan vienveidīga, atzīstot okupācijas varas viedokli par noteicošo Baltijas valstu aneksijas jautājumā. Tātad angļu un amerikāņu zonās vācu tiesās vairumā tika realizēts okupācijas varas viedoklis, ka Baltijas valstu aneksija nav starptautiski atzīta, un ka tādēļ baltiešu pavalstniecība turpina pastāvēt. Līdz ar šīs pavalstniecības atzīšanu vācu tiesām un iestādēm baltiešu personīgā statusa lietās nenovēršami bija jānonāk pie to tiesību pielietošanas, kādas Baltijas valstīs pastāvēja pirms viņu inkorporācijas Padomju Savienībā, respektīvi – pie neatkarīgo Baltijas tiesību pielietošanas.

Franču zonā stāvoklis bija pretrunīgs un neskaidrs. 1948. gada 10. aprīlī Reinlandes-Falcas tieslietu ministrs franču militārās pārvaldes vārdā paziņoja, ka Francija 1940. gadā Baltijas valstu aneksiju esot atzinusi de facto, un ka tādēļ Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pavalstniecības vairāk nepastāvot. Šo paziņojumu Reinlandes-Falcas tieslietu ministrs iztulkoja tā, ka latvieši, lietuvieši un igauņi esot uzskatāmi par padomju pilsoņiem, ja viņi kaut kādu iemeslu dēļ 1940. gadā iegūto pavalstniecību nebūtu zaudējuši. Šāds viedoklis neiztur kritiku, jo de facto atzīšana vien vēl nerezultējas pavalstniecības maiņā, kā to redzējām Anglijas gadījumā.

Tam ir nepieciešama de iure atzīšana, kuŗas šai gadījumā trūka. Kā iepriekš redzējām, apskatot Francijas viedokli, pāris gadus vēlāk Francijas augstākā tiesa – Cour de Cassation uzsvēra, ka Latvijas pavalstniecība joprojām pastāv.

Baltiešu personīgā statusa un līdz ar to arī Baltijas valstu problēma pirmajos pēckaŗa gados stipri vien nodarbināja juristu prātus un par šo jautājumu ir visai kupla juridiskā literatūra, kuŗā tiek pausti dažādi, bieži vien arī pretēji uzskati. Ja sākuma periodā vēl bija zināms sajukums un neskaidrība, tad nodibinoties Rietumvācijas federālajai republikai 1949. gada septembrī, vācu iestādēs un tiesās jau bija izveidojusies zināma vienveidība pieejā Baltijas valstu jautājumam, kas tika balstīta uz attiecīgās okupācijas varas viedokli. Britu ārlietu ministrijas publicētajā oficiālajā Manual of German Law, kuŗā bija sakopoti svarīgākie vācu likumi angļu tulkojumā, par baltiešiem ir šāda piezīme: “Former inhabitants of the Baltic countries who were nationals of Latvia, Lithuania and Estonia, are in Western Germany not treated as Soviet nationals or stateless persons, but as nationals of Latvia, Lithuania and Estonia, because the annexation of these countries is not recognized de iure by the Western Powers”.

Pavalstniecība un līdz ar to tiesās pielietojamo tiesību jautājums tomēr bija un palika ciets rieksts, kas nereti sagādāja grūtības vācu tiesnešiem. Praktiskas grūtības tiesību pielietošanā atrisināja likums par pārvietoto personu statusu, ko 1950. gada 17. martā izdeva Sabiedroto Augstie Komisāri, kas bija stājušies militārās pārvaldes vietā. Gadu vēlāk, 1951. gada 28. aprīlī arī pati Rietumvācijas valdība izdeva likumu bezdzimtenes ārzemnieku stāvokļa kārtošanai. Abi likumi palīdzēja apiet kutelīgo baltiešu pavalstniecības jautājumu, jo visiem bēgļiem Vācijas territorijā pēc šī likuma spēkā stāšanās tika piemērotas vācu tiesības, neatkarīgi no bēgļu pavalstniecības.

Administratīvā plāksnē tā sauktās Londonas pases, ko bēgļiem izdeva viņu statusa pierādīšanai un ārzemju pasu vietā un kur pavalstniecība nebija jāuzrāda, sagādāja grūtības tiem baltiešiem, kas gribēja paturēt arī savu diplomātisko pārstāvniecību izdotās ārzemju pases. Parastā procedūra bija tāda, ka izdodot Londonas pases, baltiešu ārzemju pases tika ieturētas, pret ko protestēja baltiešu pārstāvji. Ilgās sarunās ar Bonnas valdību baltiešu pārstāvji beidzot panāca savu: 1954. gada 29. aprīlī Rietumvācijas iekšlietu ministrs oficiālajā apkārtrakstā, pieminot “Latvijas, Lietuvas un Igaunijas eksilvaldību pārstāvjus”, deva rīkojumu vācu iestādēm pie Londonas dokumentu izdošanas baltiešu ārzemju pases neieturēt, jo tās viņiem “nepieciešamas savas pavalstniecības pierādīšanai”. Pase, pēc starptautiski pieņemtām normām, kā zināms, ir prima facie pierādījums pases īpašnieka pavalstniecībai. Šis Bonnas valdības iekšlietu ministra apkārtraksts nebija pirmais dokuments, kuŗā Bonnas valdības iestāde būtu paudusi savu viedokli Baltijas valstu jautājumā. 1951. gada 8. martā kādā vēstulē International Refugee Organization šī pati iekšlietu ministrija bija apliecinājusi, ka Baltijas valstu aneksija valdības acīs ir tikai occupatio bellica (kaŗa laika okupācija), kas nav ieguvusi starptautisku atzīšanu un netiek atzīta arī no Rietumvācijas valdības. Sakarā ar to nekāda pavalstniecības maiņa nav notikusi un Latvijas pavalstniecība joprojām pastāv. Latvijas sūtniecības Londonā izdotā pase ir pietiekams šīs pavalstniecības pierādījums.

Baltiešu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību izdoto pasu derīgumu Bonnas valdība atzīmēja arī 1952. gada augustā izdotā pasu likuma oficiālajos izpildnoteikumos.

Rietumvācijas federālās republikas viedokļa attīstību noslēdz Bonnas ārlietu ministrijas paskaidrojums 1953. gada 29. aprīlī, kādā tiesas prāvā, kuŗā viens no partiem bija Latvijas republika. Berlīnes Wiedergutmachungskammer (restitūcijas tiesa) pēc ārlietu ministrijas paskaidrojuma saņemšanas deklarēja, ka pret Latvijas republikas spēju būt par partu tiesas procesā nav nekādu juridiskas dabas iebildumu. Šajā ārlietu ministrijas paskaidrojumā starp citu teikts: “Die Republik Lettland wird von der Bundesrepublik als fortbestehend anerkannt, denn die Annexion durch die Sowjetunion ist weder von dem ehemaligen Deutschen Reich noch von der Bundesrepublik anerkannt worden” – “ Vācijas federālā republika atzīst Latvijas republikas tālākpastāvēšanu, jo Padomju Savienības izdarīto aneksiju nav atzinusi ne nacionālsociālistiskā Vācija, nedz arī tagadējā Federālā republika”.

Nobeigums.

Kopsavilkumā mēģināsim īsos vārdos tvert to starptautisko situāciju, kāda radās attiecībās starp Baltijas valstīm un Vāciju laikā no 1939. gada līdz brīdim, kad Rietumvācijas federālā republika ieguva suverenitāti 1955. gada maijā.

Ir skaidrs, ka Baltijas valstu okupācijas un aneksijas pamatā bija vācu-krievu 1939. gada neuzbrukšanas līguma slepenie protokoli. Tā kā šī līguma un tā slepeno vienošanos objekts – agresīva kaŗa pret Poliju sagatavošana un trešo valstu territoriju sadalīšana un pat pārdošana bez šo valstu piekrišanas – bija nelegāls, tad pats līgums uzskatāms par tādu, kas starptautisko tiesību nozīmē nevarēja būt derīgs. Ņemot vērā to, ka uz šī prettiesiskā un nederīgā līguma balstījās arī tālākie Vācijas-Padomju Savienības līgumi, ieskaitot arī 1941. gada 10. janvāra robežlīgumu, tad, manuprāt, var aizstāvēt uzskatu, ka arī šie līgumi starptautisko tiesību tulkojumā uzskatāmi par tādiem, kuŗu derīgums var tikt apstrīdēts. Līdz ar to Hitlera Vācijas ar šo līgumu it kā dotā de iure atzīšana Baltijas valstu aneksijai atkristu kā neesoša, jo nederīgs līgums nevarētu radīt tiesiski derīgas konsekvences. Vēl var apsvērt iespējamību, ka sakarā ar kaŗa izcelšanos starp Vāciju un Padomju Savienību, 1941. gada robežlīgums savu derīgumu pazaudējis. Šis līgums nav pielīdzināms parastajiem miera laikā noslēgtiem robežlīgumiem, kuŗi paliek spēkā arī kaŗam izceļoties. Vācu-krievu 1941. gada robežlīgums bija starptautisko tiesību principu pārkāpjošas, pretlikumīgas polītiskas vienošanās rezultāts un kā tāds uzskatāms par polītisku līgumu, kas kaŗa gadījumā ipso facto anulējas. Beidzot jāpiemin arī līdz šim vienīgās starptautiski nozīmīgās monogrāfijas par Baltijas valstu starptautisko stāvokli autora – prof. Meissnera viedoklis, ka robežlīgums nozīmēja tikai de facto atzīšanu, jo paredzētā līguma ratifikācija neesot notikusi. Un arī šī de facto atzīšana esot bijusi īslaicīga.

Par Hitlera Vācijas viedokli Baltijas valstu aneksijas jautājumā tātad pastāv divi uzskati – viens, ka tā ar 1941. gada robežlīgumu un citiem aktiem ir devusi de iure atzīšanu, otrs – ka šāda atzīšana dota tikai kā īslaicīga de facto atzīšana. Šo otro viedokli, acīmredzot, pārstāv arī Bonnas ārlietu ministrijas juriskonsulti, pie kuŗiem savā laikā piederēja arī Dr. Meissners. Ja ir zināmas grūtības to aizstāvēt dotajā faktu situācijā, tad to pašu var sacīt arī par pirmo viedokli. Hitlera Vācija, kā zināms, savā polītikā sevišķi nevadījās no starptautisko tiesību normu priekšrakstiem un tādēl ne reti tās soļi bija juridiski pretrunīgi. No Bonnas valdības viedokļa izejot, Meissnera uzskata pozīcijas ir daudz vieglāk saskaņojamas ar šīs pašas valdības orgānu ieņemto stāju šai jautājumā, jo nerada grūtības Rietumvācijas federālajai republikai kā Hitlera Vācijas tiesiskajai pēctecei, kam jārespektē agrāk parakstītie līgumi un vienošanās. Atšķirība starp de facto un de iure atzīšanu tādēļ ir svarīga. Kamēr de facto atzīšanai starptautiskajās tiesībās ir tikai pagaidu raksturs un tā ir atsaucāma, tikmēr de iure atzīšana tiek uzskatīta par permanentu un to var atsaukt tikai sevišķos izņēmuma gadījumos. Tādēļ arī Bonnas ārlietu ministrijai ir izdevīgāk pieņemt, ka Hitlera Vācija de iure atzīšanu nav devusi. Līdz ar to atkrīt nepatīkamais pienākums izdot speciālu deklarāciju par de iure atzīšanas atsaukšanu un nav jāmeklē šāda atsaukuma juridiskie pamatojumi.

Rietumvācijas federālajai republikai iegūstot suverenitāti 1955. gada maijā, viņas viedokli Baltijas valstu aneksijas jautājumā tātad var summēt šādi:

  1. Baltijas valstu juridiskā tālākpastāvēšana tiek atzīta;
  2. Bonna atzīst Baltijas valstu pavalstniecību tālākpastāvēšanu un to pierādījumam der baltiešu diplomātisko pārstāvniecību izdotās pases;
  3. Baltijas valstu sūtņi Londonā un Vašingtonā Bonnas valdības acīs ir likumīgie neatkarīgo Baltijas valstu interešu aizstāvji, zināmā mērā izpildot eksilvaldības funkcijas.

Bonnas oficiālajā diplomātu sarakstā nav akreditētu Baltijas valstu sūtņu. Taču baltiešu diplomātiem, Baltijas padomei un centrālajām trimdas organizācijām Bonnas valdības ministriju durvis ir atvērtas un lietas kārtojas arī bez formālā diplomātiskā protokola.

 

Referāts nolasīts Akadēmiskās vienības LĪDUMS 35 gadu jubilejas sagaitā 1960. gadā Kanādā.

<< | Contents | >>