Pasaules krustceļos

Lielais pagrieziens

Žeņēvas lielo konferencē dzimušā smaidu polītika un rietumnieku dedzīgās ilgas pēc “lieciet jūs mūs mierā, tad arī mēs jūs neaiztiksim” pagājušā gada oktobrī piedzīvoja savu neizbēgamo fiasko. Amerikāņu ārlietu speciālists Džordžs Kenans vēl nevisai sen domāja, ka apspiesto Eiropas satelītvalstu stāvoklis “uz labu vai uz ļaunu” esot jāpieņem kā paliekošs. Ja Kenana tēze atrada visai dzirdīgas ausis rietumu polītiķu aprindās, citādi bija ar pašām apspiestām tautām, kam savu likteni ik dienas jāizbauda nežēlīgi asā īstenībā. Dzirkstele pie dzirksteles un ,Polijas notikumiem attīstoties, pret Ungārijas debesīm spēji izšāvās vēl nepiedzīvotas varonības kurta brīvības uguns.

“Ungārijas revolūcija ir komūnisma beigu sākums”, Ņujorkas žurnālā The New Leader rakstīja Jugoslāvijas bij. viceprezidents un Tito cīņu biedrs Džilas un, lai Dievs dod, ka vēsture reiz teiktu to pašu. Tito ar sava bijušā drauga domām tomēr nebija vienis prātis un tādēļ Džilas mainīja dzīves vietu, pārejot uz cietumu.

Pasaules presē aumaļām plūda tintes asaras par Ungārijas traģēdiju un Padomju Savienības brutalitāti. Žeņēvas smaidu velniņš bija labi strādājis, jo pasaule izskatījās apvainoti pārsteigta un nekaunīgi piekrāpta ar šādu komūnistu izrīkošanos. It kā komūnistu metodes kādreiz būtu bijušas citādas.

Apvienotās Nācijas pieņēma vienu rezolūciju pēc otras un nozīmēja pat novērotājus, bet viss tas atsitās pret Padomju Savienības un kvislinga Kadara veto kā sausi zirņi pret sienu. Velti ungāru brīvības cīnītāju raidītāji sauca SOS brīvajai pasaulei, atbilde nāca tikai jaunas rezolūcijas veidā. “Slīkonim vēstījumi nepalīdz”, rezignēja kardināls Mindcēntijs. Pār samīto, bet neuzvarēto Ungāriju nolaidās asiņaina terora nakts. Rietumnieki ar skubu ķērās pie ungāru bēgļu problēmas risināšanas un mierināja sevi ar deklarācijām, ka nekad nav aicinājuši satelītu valstis sacelties. Dzīve ritēja tālāk. Miers bija glābts. Bet brīvība, kas esot nedalāma?

Rūgtā vodka

Kremļa vīriem oktobra revolūcijas svētkos un vēlāk vodka tik labi vairs negaršoja kā citus gadus. Rietumu diplomāti boikotēja boļševiku rīkotos rautus, rietumvalstu komūnisti plēsa matus un partijas kartes, demonstranti visā pasaulē dauzīja logus komūnistu partiju mītnēm, bet paši sarkanās citadeles dižvīri nevarēja aizmirst Staļina “saulītē” uzaugušos pusaudžus, kas ar Molotova kokteiļiem apveltīja savu “draugu un skolotāju” tankus. Fakts, ka vienīgie ārzemnieki , kas ar ieročiem rokās palīdzēja ungāriem cīnīties par brīvību, bija kupls skaits sarkanarmijas dezertieŗu, Kruščevam un co. nebija nekāds iedrošinājums bezrūpīgiem pasaules apceļojumiem nākotnē. Polijā vienīgi piecas minūtes pirms divpadsmitiem noslēgtais pamiers ar nacionālkomūnistu Gomulku aizkavēja tūlītēju tautas sacelšanos . Saspīlējums, rūgšana un nemieri pārējos satelītos, Ukrainā, Baltijas valstīs un citur turēja mongoļu divīzijas trauksmes stāvoklī. Pat krievu studenti iedrošinājās parādīt simpātijas Ungārijai un pieprasīt polītiskas brīvības. Nē, laiks vairs negāja vecās sliedēs. Lielās tirannijas aparātā kaut kas bija ielūzis. Vispasaules komūnismam beidzot bija norauta pēdējā maska, un tas bija iedzīts strupceļā. Kruščevam neatlika nekas cits kā deklarēt, ka “mēs visi esam Staļina mācekļi” un “kad jācīnās ar imperiālistiem , tad mēs visi esam staļinisti” un kopā ar Staļina rokaspuisi Maļenkovu doties uz Budapeštu nožņaugt pēdējos ungāru brīvības centienus. Bet brīvībai, kā vēsture stāsta, ir sīksta dzīvība un to pilnīgi izdzēst nav izdevies nevienam varmākam.

Pēdējais lauvas rūciens

Stīvēšanās ap Ēģiptes diktatora Nasera nacionalizēto Suecas kanālu ilga trīs mēnešus un savu kulmināciju sasniedza brīdī, kad Anglija un Francija, agrāko gadsimtu slavas laikus atceroties, norūcināja savus lielgabalus pār Ēģiptes nekaunīgā un nepaklausīgā premjēra galvu. Krievu iefiltrēšanās Tuvo Austrumu naftas laukos pirmo reizi vēsturē pacēla lielu jautājuma zīmi virs abu impēriju svarīgās dzīvības āderes – Suecas kanāla. Kad runas pie konferenču galdiem nedeva gaidītos rezultātus un angļu-franču pacietības mērs bija pilns, aizmirsās pašu dedzīgi aizstāvētās Apv. Nāciju chartas principi, “nebija laika” apspriesties ar savu maizes un ieroču devēju – ASV, Ungārijas revolūcijas dienas šķita izdevīgs brīdis Nasera pārmācīšanai un – pasaule pieredzēja klasisku 19.gs. stiprās dūres polītikas demonstrācijas mēģinājumu. “Anglija un Francija iedūra mums dunci mugurā”, Suecas akciju rūgti komentēja ungāru brīvības cīnītāji un, kas zin, ko par to kādreiz teiks vēsture. Fakts ir, ka Ungārijas revolūcijas brutālo apspiešanu krievi iesāka tikai pēc tam, kad varēja pilnā rīklē izkliegt pasaulei savu sašutumu par “imperiālistu agresiju” Ēģiptē.

Nacionālās pazemošanās kausu Anglijai un Francijai nācās izdzert līdz pašām mielēm, sākot ar ASV nostāju, Apv. Nācijām un beidzot ar Bulgaņina raķešu piedraudējumu. Suecas akciju tās iesāka suverēnu lielvalstu stilā, bet rūgtā realitāte pierādīja, ka starp Padomju Savienību un ASV citiem “lielajiem” šodien vairs nav vietas. Ko suverēnas lielvalstis bija iesākušas, nobeidza ASV satelīti. “Tā bija pēdējā LIELbritānijas akcija”, rakstīja Londonas satīriskais Punch. Nasers palika, bet Īdenam bija jāaiziet.

Gordija mezgls Tuvajos Austrumos

Naftas lauki Tuvajos Austrumos vienmēr atradušies impērijas iespaida sfērā, kuŗas robežās krievu cariem nekad nebija laimējies iespiesties. Īsi pēc otrā pasaules kaŗa, kā The Catholic World slejās raksta komūnistu aizkulisēs kompetentais Dagless Haids, arī sarkanā Kremļa vīri veltīgi izmēģinājušies gūt redzamākus panākumus nabadzīgo un neizglītoto muhamedāņu vidū. Panākumi radušies tikai pirms dažiem gadiem un šodien aina jau ir mainījusies. Nacionālisma kustība, kas pēdējā dekādē ceļ kājās krāsainās koloniāltautas, par neatkarīgām muhamedāņu valstīm padarījusi astoņas bijušās kolonijas un to kopskaits tagad jau ir piecpadsmit. Dažās no tām pieaugusi komūnistu iefiltrēšanās un iespaids, īpaši Sīrijā un Ēģiptē.

Angļu Palestīnas protektorātam izbeidzoties, 1948.g. ar rietumu lielvalstu gādību un uz arābu rēķina radās Izraēla. Tam sekoja žīdu-arābu kaŗš, ko pārtrauca Apv. Nāciju iejaukšanās. Paliekošs atrisinājums tomēr netika atrasts un kaŗastāvoklis abu naidīgo pušu starpā pastāv joprojām, jo ar Izraēlas eksistenci nevar samierināties no savām mājām izdzītie arābu bēgļi /Apv. Nācijas patreiz aprūpē nepilnu miljonu bēgļu, pie kam 94% no izdevumiem sedz ASV un Anglija/ un Izraēlas kaimiņvalstis. Nenokārtotās arābu-žīdu attiecības un viņu koeksistences jautājums tādēļ joprojām ir Tuvo Austrumu Gordija mezgla smaguma punktā.

Eiropas valstīm Tuvo Austrumu nafta ir tikpat nepieciešama kā arābiem eiropiešu nauda un techniskā māka. Kādēļ gan lai abas puses nevarētu saprasties? Šķiet, ka agrāk vai vēlāk abpusēja atkarība uz to piespiedīs, ja vien krievi – izmantojot arābu fanātisko nacionālismu un pēc Suecas notikumiem kāpināto naidu pret angļiem un frančiem – nepagūs veikli iefiltrēties plašākā mērogā, aizpildot varas tukšumu, kas radies pēc britu dominācijas perioda izbeigšanās. Lai glābtu, kas vēl glābjams, ASV prezidents Eizenhauers nācis klajā ar savu doktrīnu Tuvajiem Austrumiem, prasot kongresam pilnvaras sūtīt ASV kaŗaspēku uz Tuvajiem Austrumiem komūnistu agresijas gadījumā un sniegt financiālu ārpus kārtas palīdzību arābu valstīm dzīves līmeņa celšanai. Kad šīs rindas dodas uz spiestuvi, kongress vēl nav jautājumu izlēmis. Pazīmes tomēr rāda, ka prezidenta prasības visumā tiks pieņemtas. Vai Eizenhauera doktrīna spēs radīt priekšnoteikumus Tuvo Austrumu Gordija mezgla atraisīšanai, rādīs nākotne.

Dzimtenes Balss (Čikāga), 1957.gada janvāris

 

<< | Contents | >>