Darbs, emigrācija, eksāmeni un vēlēšanas

Par ko runā tautieši Beļģijā

Beļģija šais nedēļās kļuvusi raiba un trokšņaina: karaļa jautājums sacēlis kājās visu tautu un puses laiž darbā visus iespējamos propagandas līdzekļus. Ar “oui” un “non” zīmēm nolīmēti visi reklāmu stabi, sētas, pat logi un durvju atslēgu caurumi, vai ik dienas pa ielām braukā skaļruņi aicinot uz masu sapulcēm, kamēr gaisā dūc lidmašīnas un “balsis no augšas” vēsta atkal citu patiesību. Jā, tās tiešām pārspēj motora rūkoņu un zemes bērniem labi sadzirdamas.

Jautājums par karaļa atgriešanos, kaut gan par to nobalsoja 57% vēlētāju, tomēr vēl nav galīgi izšķirts un lielā stīvēšanās turpinās. Beļģijas latvieši ar interesi vēro šo spēkošanos un ar pazinēja aci saredz apslēpto, bet visai efektīgo komunistu propogandu beļģu strādniekos. Latviešu prātus tomēr vairāk aizņem jautājumi, kas skaŗ tiešo bēgļa ikdienu un nākotnes plānus.

Kaut būtu spārni…

Mūsu “melnie vīri” vēl joprojām kalpo pazemei. Gan Briselē izciemojās IRO ģenerāldirektors Kingslejs, bet arī tas viņu stāvoklī nav grozījis ne nieka – tāpat vien jārok dārgās beļģu ogles. Var jau gan pāriet laukstrādnieka vai mājkalpotāja darbā bez sevišķām grūtībām, taču šajās nozarēs atalgojums niecīgs un vīri labāk pacieš sūro pazemes darbu, nekā riskē ar plānu maizes riku bērniem un tukšu kabatu sev. Vērojot tautiešu straujo izceļošanu no Vācijas, mūsu “melnajiem” dažu labu reizi kremt sirds, bet vai viņi savu 1947.g. rīcību 100%-īgi nožēlo – ir atkal cits jautājums. Nesekmīgi cīnoties par emigrācijas iespējām no Beļģijas, dažs labs tomēr nopūtu brīdī ir apskaudis putnus, jo tos tiesībās neierobežo zaudēts statuss.

Piemēri rada sekotājus. Vikingu zemes okeāna pārbraucējiem sekotāji solas rasties arī Beļģijas tautiešos, jo grupa ogļraču pamazām gatavojas kļūt par jūrnieku “kooperatīvu” un iekaŗot kādu aizjūras zemi. Var jau gadīties, ka pasaules avīzēs par to atkal kādreiz raksta.

Uz galvaspilsētu.

Atstājot brašos puišus viņu pelēkajā ikdienā, apciemosim spožo Briseli, kur mājvietu raduši ap 50 latviešu, pārsvarā intelliģence. Darbs atradies beļģu iestādēs, fabrikās, mājsaimniecībā un nedaudz tautiešu nodarbināti arī P.Mantnieka kartogrāfijas uzņēmumā.

Latviešiem jau raksturīga kļuvusi tendence pulcēties emigrācijas valsts galvaspilsētā un tieši tur sākt veidot savu sabiedrisko dzīvi. Tā arī Briselē izaugušas un pastāv latviešu kultūras un palīdzības organizācijas – Latviešu biedrība un Latvijas Sarkanais Krusts.

Pirms dažām dienām Latviešu biedrība iepriecināja tautiešus ar lieliski noorganizētu latviešu akadēmiskās saimes vakarēšanu, kuŗā piedalījās viesi no visas Beļģijas, to vidū arī sūtnis Grosvalds ar kundzi un konsuls Rācenis. Sarīkojums pierādīja, ka Latviešu biedrība ir uzticīga tās priekšteču senajām tradicijām.

Latvijas Sarkanais Krusts Beļģijā pastāv nu jau 4 gadus un pierādījies par ļoti nozīmīgu palīdzības organizāciju, par ko liecina lielais līdzekļu apgrozījums 4 gados – 800.000 franku. Sekmīgais darbs tomēr nav bijis pasargāts no vadības un vienpusības kļūdām, kas devis iemeslu asām nesaskaņām pēdējā laikā.

Pie studentiem.

Pusstundas skrējiens ar dzelzs kumeļu un nonākam Luvenā, kur vairāk kā 7000 studentu no 25 tautībām ik dienas pieraksta tūkstošiem lokšņu papīra.

Luvenas katoļu universitāte, ko 1425.g. uz pāvesta Martina V. bullas pamata nodibināja Brabantas hercogs Žans IV., mūsu dienās kļuvusi par vienu no ievērojamākiem zinātņu centriem Rietumeiropā. Universitātes profesori ir pasaules slaveni speciālisti, kuŗu vārdi ik dienas lasāmi Beļģijas un ārzemju presē. Ir, piemēram, visai dīvaina sajūta klausīties profesoru, kas “privātajā dzīvē” ir Beļģijas ministru prezidents.

Univertsitātes pilsētā jūtams pavasaris. Ne jau tādēļ,

ka studenti staigā kailām galvām – to viņi dara cauru

ziemu – bet gan tāpēc, ka studenta budžetā radies

ievērojams atvieglojums – nav vairs jāpērk dārgās

Beļģijas ogles.

Pavasaris studentu dzīvē neglābjami iezvana eksāmenu tuvošanos. Pretēji Latvijā ierastai kārtībai, šeit visa kursa eksāmeni jānoliek pāris nedēļu laikā vienā sesijā, pie kam izkrišana tikai vienā no tiem rezultējas nepielūdzamajā realitātē, ka rudens sesijā jāatkārto visi eksāmeni.

Latviešu katoļu studentu saime, par kuŗas garīgo un materiālo labklājību nenogurstoši rūpējas bīskaps B.Sloskans, līdz ar pārējiem studentiem paslēpusies grāmatu un piezīmju kaudzēs. Daži latvieši gatavojas gala pārbaudījumiem, bet šai mācību gadā iebraukušie bažīgi skaita nedēļas līdz liktenīgajiem datumiem un pamazām sāk atvadīties no vasaras brīvlaika priekiem…

Uz pareizā ceļa.

Beļģijas latviešu sabiedriskajā dzīvē palaikam gājis visai trokšņaini un grūti nācies panākt harmoniju. Kā sērkociņš var izsaukt milzu ugunsgrēku, tā arī dažu latviešu nesavaldība un tīri personīgas antipatijas var izjaukt labi domātus un sāktus darbus. Patiesības labad gan jāpiezīmē, ka viss Beļģijas tautiešu vairums stāvējis ārpus strīdiem, par to kaitīgumu kopējai lietai pukodamies. Šais pāris gados ir pierādījusies centrālās latviešu pārstāvniecības nepieciešamība Beļģijā, ko sajūt visi. Ukraiņiem un poļiem šādas pārstāvniecības ir un tām savs vārds ir sakāms arī pie beļģu iestāžu konferenču galda. Bez šaubām, arī latviešu līdzdalība tur un līdzīgās reizēs būtu vairāk kā nepieciešama. Ko var veikt savas lietas popularizēšanas labā, uzskatāmi rāda vienoto ukraiņu enerģiskā rīcība – lai tikai pasekojam laikrakstiem. To tik pat labi varētu veikt centrālā latviešu pārstāvniecība , jo beļģu sabiedrība ir ļoti atsaucīga un labi izprot bēgļu likteni. Arī Beļģijas latvieši grib un var dot savu artavu un spēkus kopējam latviešu uzdevumam visas pasaules mērogā un tiem jābūt pārstāvētiem veidojamā pasaules latviešu centrālajā organizācijā.

Apsveŗot vēlētas centrālās pārstāvniecības nepieciešamību un vērojot tautiešu rosību citās zemēs, Beļģijas latviešu organizāciju padome, saziņā ar konsulu H.Rāceni, baznīcas un ogļraču pārstāvjiem, sākusi veikt nacionālās komitejas vēlēšanu priekšdarbus. Notikušas jau vairākas vēlēšanu komisijas sēdes, kuŗās pieņemti vēlēšanu noteikumi un sākta vēlēšanu materiālu gatavošana. Paredzams, ka vēlēšanas varēs notikt maija beigās.

Ir arī cilvēki, kas vīpsnā par labi sākto darbu. Kritika ir laba un vajadzīga lieta, ja tā ir objektīva, bet gudri smīnēt un teikt – “tur jau nekas neiznāks, jo es neesmu klāt!” – nav ne labi, ne vajadzīgi.

Beļģijas latvieši ir iekustējušies pareizā virzienā – demokrātiskās vēlēšanās no sava vidus izraudzīt uzticības cienīgus un darba spējīgus vadītājus, aiz kuŗiem stāvēs tautiešu lielais vairums. Tad reiz arī Beļģijas latviešu “Gordija mezgls” būs pārcirsts un apsīkuma vietā varēs nākt ražīgs, mērķtiecīgs darbs.

Ad. Mārzems

<< | Contents | >>