Sen gaidīti vārdi

Piezīmes pie prof. Aizsilnieka rakstu sērijas par nacionālās kultūras saglabāšanu trimdā

Baltiešu studentu un jauniešu sanāksmēs Anabergā pagājušā gada augustā jaunās paaudzes pārstāvji izteica

pārmetumus , ka viena daļa no baltiešu vecākās paaudzes turpinot dzīvot pagātnes sapņos un negribot jeb nespējot ieraudzīt un respektēt realitātes.

To pašu dažādos variantos pauda prof. Aizsilnieka rakstu sērija par nacionālās kultūras problēmām trimdā, kuŗas publicēšana latviešu periodikā, cerams, iezīmēs jauna kursa sākumu trimdinieku domāšanā un darbos. Rakstu sērijā paustie uzskati daudz punktos atbilst Anabergas pārrunās dzirdētajiem studentu viedokļiem, tā kā man šķiet šīs lieliskās rakstu virknes esenci pilnīgi varētu dēvēt par jaunās latviešu paaudzes “Credo”.

Ar savu reālo, lietišķo problēmu skatījumu, dzēlīgo, bet vienmēr trāpīgo kritiku un svaigiem, konstruktīviem ierosinājumiem, erudītais profesors ir devis trimdas presē līdz šim vēl nelasītus, bet sen gaidītus vārdus – ceļa zīmes. Atliek tikai vēlēties, lai šī sēkla, kaut arī izsēta tikai vienpadsmitajā trimdas gadā, kristu auglīgā zemē un to pirms izdīgšanas noknābāt nespētu trimdas zvirbuļi un žagatas. Paldies autoram un redakcijai un lūgums profesoram – rakstīt grāmatu par šīm problēmām.

Prof. Aizsilnieks ir pieskāries arī jautājumam par bērnu audzināšanu latviskā garā un devis dažus jaunus un apsveicamus ierosinājumus.

Pati problēma tomēr vēl gaida fundamentālu, visās savās konsekvencēs izdomātu risinājumu, jo visās līdzšinējās runās un rakstos par bērnu audzināšanu latviskā garā pati centrāla figūra – bērns – palikusi it kā neievērota.

Dažos vārdos tāpēc gribu atzīmēt kā es šo problēmu redzu un tai pašā reizē aicināt uz domu izmaiņu mūsu autoritātes un citus tautiešus.

Problēma nebūtu jādiskutē, ja mums tuvākajā laikā atgriešanās brīvā dzimtenē būtu garantēta. Tā tas nav un tādēļ mūsu nākotnes plānos iejaucas riska elements, kam, manuprāt, jāietekmē arī vecāku pieeju bērnu audzināšanas jautājumiem.

Pēc manām domām, apzinīgu vecāku pienākums ir iemācīt bērniem latviešu valodu, ievadīt tos latviešu nacionālās kultūras izpratnē un radīt viņos cieņu un interesi par vecāku dzimteni. Bet vai tai pašā laikā drīkstam tos audzināt arī par “absolūtiem latviešiem”, kuŗi savas trimdas zemes skolās, draugu sabiedrībā, u.t.t. justos kā uz laiku iebraukuši “ārzemnieki”, kas nepacietīgi gaida brīdi, kad varēs atgriezties savās “īstajās mājās” – lūk jautājums, kas gaida atbildi. Vai šāda veida audzināšana neietver sevī risku radīt sava veida “dīpīti” otrajā paaudzē, kuram arī tai zemē, kur viņš dzimis jeb uzaudzis, vēl nebūs savu “māju”, ja – nedod Dievs – mūsu cerības atgriezties dzimtenē vēl ilgi paliktu tikai cerības? Vai audzinot bērnus tikai par “skaidriem latviešiem” un aizkavējot viņu dabīgu iekļaušanos jaunajā dzīves vidē nenogrēkojamies pret bērnu individuālo un personīgo laimi, ko Dievs viņiem varbūt lēmis citādu kā vecākiem?

Galīgā konsekvencē nonākam pie jautājuma vai latviešu trimdinieku bērnu liktenis būtu absolūti jāsaista ar Latvijas un latviešu likteni, jeb jāļauj tam attīstīties jaunradītajos apstākļos tā, kā to prasa bērnu nākotnes laime un labklājība, ar to rezervi, ka bērniem jāsajūt sava piederība pie latviešu tautas. Lai arī kā mēs gribētu, lai mūsu bērni izaugtu par īstiem un dedzīgiem latviešiem, ir jautājums, vai patreizējā situācijā, raugoties no tīri cilvēcīgā viedokļa, tas ir pareizākais, ko varam viņiem novēlēt. Katra tēva un mātes vēlēšanās ir redzēt savus bērnus izaugam par laimīgiem un pilnvērtīgiem cilvēkiem. Šobrīd šī vēlēšanās iekļauj sevī arī apņemšanos bērnus atbrīvot no “dīpīša” kompleksiem, mazvērtības sajūtas un citām piedevām. Tādēļ latvisko audzināšanu būtu jāiekārto tā, lai “vilks būtu paēdis un kaza dzīva” – resp. tā radītu bērnā dabīgu sajūtu par piederību pie latviešu tautas, bet tai pašā laikā nekavētu viņa augšanu par pilnvērtīgu jaunās sabiedrības locekli. Vecāku izpratnē bērnu laimīga nākotne vienmēr ir bijis un būs primārais.

Ad. Sprūdžs

 

<< | Contents | >>