Būsim aktīvi !

Pasaulē valdošais darba roku trūkums pavēris arī trimdas latviešu saimei iespējas nokļūt zemēs un valstīs, kur dzīves standards ir nesalīdzināmi augstāks kā Vācijā, kur respektē cilvēka dabiskās tiesības un iespējama stabīlākas dzīves veidošana. Daļa angļu joslas tautiešu jau pārvietojusies uz Angliju un pamazām iesaistās turienes saimniecībā; sīkas grupas dodas uz ASV, Dienvidamerikas valstīm, Kanādu, kamēr visa lielā tautiešu masa vēl dzīvo DP nometnēs un gaida uz savu kārtu šai lielajā tautu pārvietošanās kustībā.

Pirms atstājam Vāciju, katram mums domās būtu vēlreiz jāpārstaigā latviešu tautas sāpīgās likteņgaitas pēdējā gadu desmitā , jānoskaidro un visā pilnībā jāizprot, kāpēc pašreiz neesam mūsu mīļajā dzimtenē, kur mūsu darbīgās rokas tik nepieciešamas, bet gan svešas, labākā gadījumā vienaldzīgas tautas paspārnē – trimdā- Eiropas drupu kaudzes vidū. Jānoskaidro un katram no mums jāierauga mūsu trimdas kardinālais uzdevums un pienākums – blakus rūpēm par atlūzušā tautas zara dzīvības un nacionālās kopības saglabāšanu – visus spēkus veltīt darbam Latvijas nākotnes un Latvijā palikušo tautiešu labā.

" Mēs esam pārāk mazi puteklīši lielajā pasaules telpā, lai šai virzienā spētu ko nozīmīgu veikt”, dažs nevarīgi iebildīs. Bet tā tomēr nav! “Mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!” ar šiem Raiņa vārdien gribētos šos skeptiķus uzmundrināt. Ir tiesa, ka nav mūsu spēkos spēji ietekmēt vai mainīt pasaules polītiku mums vēlamā virzienā, taču ikvienam no mums, nokļūstot rietumu demokrātiju tautu saimēs, radīsies iespēja nodibināt draudzīgas attiecības ar to mazajiem cilvēkiem, kas sastāda lielo tautas masu. Šie mazie cilvēki par Latviju, tās tautu un viņas likteņgaitām zina maz vai neko, par ko liecina kaut vai vēstule no Anglijas, kas stāsta, ka Lapzeme un Latvija kādas Londonas priekšpilsētas ļaudīm esot gandrīz vai sinonīmi…Savās jaunajās darba vietās – slimnīcās, fabrikās, lauksaimniecībā u.c. mums būs ar šiem ļaudīm kopā jāstrādā, kas dos iespēju nodibināt ar tiem kolleģiālas un draudzīgas attiecības. Nebūsim uzbāzīgi, bet vaicāti arī neskoposimies ar stāstiem par savām ciešanām, zaudētiem īpašumiem un izpostīto dzīvi. Neatlaidīgi meklēsim piemērotu izdevību, lai varētu tiem sniegt objektīvu un minimālu informāciju par mūsu dzimteni, tās vēsturi, ziedu laikiem un iemesliem, kuru dēļ atrodamies trimdā. Nešaubos, ka itin bieži atradīsim dzirdīgas ausis, jo arī mazais cilvēks īstajās demokrātijās izprot brīvības centienus, kas ir viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Ja ikviens no mums būs dedzīgs šī klusā un šķietami nenozīmīgā darba līdzdalībnieks, cilvēku loks, kas zinās un sapratīs mūsu centienus, kļūs arvien lielāks. Tautas vairumu sastāda mazie cilvēki, viņu noskaņai un pārliecībai ir liela nozīme kā attiecīgās valsts iekšējā, tā arī ārējā polītikā. Nepagurstot šai klusajā, bet tomēr ļoti nozīmīgajā darbā – noskaņojot cilvēkus par labu mūsu nākotnes labvēlīgam izkārtojumam, pamazām iegūsim sev palīgos sabiedrisko domu, kuras lielā ietekme jo spilgti izpaužas demokrātijās, kurp dodamies un dosimies savās tālākajās trimdas gaitās.

Šāda kalpošana Latvijas nākotnei ir pa spēkam ikvienam no mums. Lai veiktu to pēc iespējas labāk, pārliecinošāk un precīzāk, neaizmirsīsim savās ceļa somās ielikt vērtīgas latviešu grāmatas, no kurām ik brīdi varēsim iegūt dažu labu ziņu un noderīgu padomu. Ļoti nozīmīgi mūsu jaunajās dzīves un darba vietās būs izdevumi attiecīgo zemju valodās, par Latviju un latviešiem, kādi trimdas grāmatniecībā ir jau parādījušies. Bet vai mūsu izdevēju kopām nevajadzētu padomāt arī par kādas populāras brošūras izdošanu lielākā tirāžā vairākās svešvalodās, ko ik tautietis jaunajos ceļos varētu paņemt līdz. Tā varētu aptvert īsas vēsturiskas un ģeogrāfiskas ziņas par Latviju un latviešiem, ziņas par mūsu valsts un tautas sasniegumiem mākslā, kultūrā, saimniecībā un citās dzīves nozarēs, kā arī pašreizējās trimdas objektīvu pamatojumu, visu to dzīvi ilustrējot ar labām fotogrāfijām no skaistajām dzimtenes vietām un precīzu statistiku. Ja šāda brošūra būtu populāri un interesanti sarakstīta, to ar prieku izlasītu arī mūsu nākošais darba biedrs – lielo tautu mazais cilvēks, un mēs jo bieži ar to būtu ieguvuši patiesu mūsu stāvokļa un centienu izpratēju. Visvairāk, protams, varēsim panākt, nonākot ar šiem ļaudīm personīgā saskarsmē, taču šeit atkal izpaudīsies svešvalodu prašanas nozīmība – šoreiz nevis pašlabuma gūšanā, bet gan darbā Latvijas nākotnes labā.

Bieži esam sūdzējušies par trimdas dzīves grūtumu, neskaidro nākotni utt., aizmirstot, ka mums ir laimējies paglābt savu lielāko vērtību – dzīvību. Reizēs, kad trimdas bezcerība un grūtības pārāk māc sirdi, atcerēsimies savus brāļus un māsas zem zaļajām velēnām, tālajās tundrās, izmocītajā dzimtenē. Mēs esam paturējuši dzīvību un ieguvuši pieticīgu brīvību, bet tas uzliek mums svētu pienākumu – strādāt dzimtenē palikušo tautiešu labā. Mēs esam dzimtenē

palikušo brāļu un māsu mute, kam jāatrod ceļš uz dzirdīgām ausīm. Tādēļ – būsim aktīvi , vienalga, kuŗā pasaules stūrī mēs nokļūtu!

Ad. Mārzemietis

Nedēļas Apskats (Detmold), 1947.gada 8.augustā

<< | Contents | >>